— Viss, kas nav jauns, skaists un sešpadsmitgadīgs

Elīna Kokareviča ir divu prozas grāmatu autore: 2021. gadā klajā nākusi viņas pirmā grāmata, stāstu cikls Rēgi (Valodu māja), savukārt otrais stāstu krājums – Flora un fauna – izdots 2024. gadā (Valodu māja). Elīna ir literatūrzinātniece, kura pētījusi dzejnieka Jura Kronberga daiļradi, vadījusi kultūras un izdevniecības projektus kultūrvietā Valodu māja, strādājusi arī Latvijas Ornitoloģijas biedrībā un ir bijusi viena no literatūras portāla Ubisunt.lv idejas autorēm un redaktorēm (2011–2016). Patlaban darbojas atbalsta biedrībā Gribu palīdzēt bēgļiem un strādā kā literārā redaktore. Elīna ir sociāli aktīva personība; tas redzams arī viņas tekstos, īpaši otrajā krājumā, kur nozīmīga vieta atvēlēta gan slimības un nāves pieredzei no atklāti ķermeniska skatpunkta, gan ekofeminismam, kvīru attiecībām, neirodažādības normalizācijai un citiem aspektiem, kas līdzās dažiem citiem nedaudziem piemēriem beidzot ienākuši Latvijas mūsdienu prozā. Un liels paldies Elīnai par to!

Laura Brokāne

 

 

Tu savā prozā pievērsies apklusinātām sabiedrības grupām un tēmām, kas līdz šim Latvijas literatūrā ir maz vai nemaz nav pārstāvētas, – invaliditātes, kvīru, neirodažādības pieredzēm un daudzām citām. Kā tu izjūti savu lomu, ja drīkst teikt, šo tematisko trūkumu aizpildīšanā? Kad tev pašai tas kļuva svarīgi?

Es to noteikti neuztveru kā lomu, tas drīzāk nāk kaut kā iekšēji – man tas ir svarīgi personiski, īpaši, ja runa ir par tādām pieredzēm, kas neiekļaujas meinstrīmā, jo es pati nejūtos un neesmu daļa no meinstrīma. Protams, kvīru tēli un viņu pieredzes izvirzās priekšplānā, jo par to esmu daudz domājusi, man ir bijis svarīgi izprast šīs parādības personīgā kontekstā, lai atrastu arī vietu sev kaut kur šajā pasaulē vai starp noteiktām grupām un kopienām (vai tas ir izdevies – tas jau ir cits stāsts), bet es domāju arī par citām pieredzēm. Piemēram, daudz domāju par solo vecākiem, par solo mammām, jo mana mamma ir solo mamma. Kad dzirdu dažādus hot takes no konservatīviem personāžiem sabiedrībā par “pareizajām ģimenēm” un tamlīdzīgas muļķības, man gribas rakstīt par citu pieredzi, par solo mammu pieredzi, par to, ka ģimenes ir dažādas. Tas varbūt tik spilgti neizpaužas Florā un faunā, lai gan stāstā Kauli tas mazliet ir – ka savā nestandarta ģimenē Kastors izaug un nepārņem sevī toksiskās maskulinitātes premisas –, bet man galvā dzīvo doma par tādiem stāstiem, kas vēstītu par pozitīvu bērnību, augot solo mammas ģimenē. Varbūt šo ideju kādreiz īstenošu. Vēl es daudz domāju par vecuma pieredzi. Un par resnuma pieredzi… Nesen redzēju video no ASV notiekošā mūzikas festivāla Coachella, kurā uzstājās popmūzikas dziedātāja Lola Janga – viņai ir šobrīd populāra dziesma Messy –, un stāsts nav par to, ka viņai palika slikti, bet par to, ka viņa uzstājās samērā atkailinātā apģērbā un viņai nav “standarta” ķermenis. Tā laikam bija viena no retajām reizēm, kad esmu redzējusi “uz skatuves” šādu ķermeni, un man tas likās tik superīgi. To ir grūti izstāstīt, bet tā ir īpaša sajūta, kad sastopies ar kaut kādu publisku savu pieredžu reprezentāciju… Nujā, es nezinu, laikam mani vienkārši interesē viss, kas nav “jauns, skaists un sešpadsmitgadīgs”. Un, domāju, tas ir saistīts arī ar to, ka mani diezgan daudz un spēcīgi ietekmē feminisms – ne latviešu akadēmiskais, bet, kā es to saucu, “ielas” feminisms – un īpaši intersekcionālais feminisms, kas jau saknē aicina ieraudzīt un domāt par dažādu sieviešu pieredžu savstarpējo mijiedarbību.

 

Kāpēc, tavuprāt, Latvijā trūkst sociāli aktīvas literatūras vai vismaz tādas, kas fokusētos uz apzināti marginalizētām pieredzēm un balsīm?

Domāju, tāpēc, ka marginalizētas pieredzes mums kā sabiedrībai vēl nav kļuvušas svarīgas. Varbūt sāk pamazām kļūt, bet tie ir pirmie soļi. Saprotams, padomju laikos nekādas marginalizētās pieredzes literatūrā nebija pieļaujamas. Deviņdesmitajos gados bija jābūvē valsts, tad pamazām jāatrod mūsu vieta demokrātijā, jāsaprot, kā ir dzīvot demokrātijā. Un tikai ar šo izpratni var ienākt marginalizētās pieredzes. Citi politiskie režīmi to neļauj un neveicina. Tāpat arī katram rakstošajam marginalizēto grupu pārstāvim ir jāatrod sevī spēks, vēlme, drosme, lai par savām pieredzēm runātu, nevis tās universalizētu vai ignorētu. Un sabiedrībā, kas pilna ar visādām fobijām, tas galīgi nav viegli. Man šķiet, mēs ar Katrīnu [Rudzīti] par to runājām viņas dzejas kontekstā – ka viņai vajadzēja ilgu laiku, lai nonāktu līdz šodienas drosmei un atklātības līmenim. Turklāt, domājot par sabiedrību, runa pat nav par visu plašo viens-komats-cik-tur-miljonu Latvijas iedzīvotāju sabiedrību, bet šaurāk – piemēram, literātu kopienā. Vai ekspertu komisija sapratīs un atbalstīs manu projektu par marginalizēto pieredzi? Vai es atradīšu izdevēju, kurš būs gana drosmīgs un būs mana aizmugure? Vai kritiķis vispār spēs aptvert, par ko ir runa, vai pat nespēs nolasīt no vāka manu uzvārdu pareizi, rakstot par manu grāmatu? Šis ir smieklīgi, bet reāls piemērs. Vai nākamā ekspertu grupa uzskatīs manas pieredzes par ticamām un pamatotām, nevis par laikmeta kaprīzi, piemēram, izvērtējot grāmatu kādu balvu kontekstā? Vai mediji gribēs publicēt manus tekstus? Un tā tālāk. Domāju, labas iespējas atrast atbalstu ir lasītāju vidū. Jo lasītāji ar līdzīgām pieredzēm atsauksies, un pat ne ar līdzīgām pieredzēm, ar līdzīgu vajadzību pēc kaut kā cita. Viņu varbūt nebūs daudz, bet viņi būs.

 

Tajā pašā laikā, strādājot pie dažādiem iekļaujošiem projektiem, mani vienmēr kādā brīdī pārņem šaubas un jautājums – kā es varu nodrošināt, ka stāsts atkal nav par mani pašu, kā es varu attīstīt tādu empātijas pakāpi, ka patiesi izceļu cita pieredzi, nevis runāju par vai viņu vietā? Un tas nav tikai par manu personīgo empātiju, bet manu privileģēto pieredzi vispār. Vai tev ir pazīstamas šādas šaubas, rakstot stāstus?

Es to laikam jau teicu sarunā ar Katrīnu (viņas podkāstā Intersekcionalitātes istaba), ka neprotu rakstīt par to, ko neesmu kaut kādā veidā pieredzējusi vai izjutusi. Tāpēc mans primārais un pamata uzstādījums ir, ka es rakstu par to, ko zinu. Tas, manuprāt, ļoti labi ļauj izvairīties no sevis ievietošanas citu cilvēku stāstos. Daudz domāju par šo, rakstot stāstu Žogs, kas tapa tāpēc, ka Inga [Gaile] mani uzaicināja piedalīties Latvijas PEN organizētajā Prozas lasījumu pasākumā Aizliekts. Un tobrīd tikko sākās visa tā neaprakstāmā cilvēces traģēdija uz robežas un sāka būvēt žogu, un es gribēju reflektēt par to, bet es nevarēju rakstīt stāstu par cilvēkiem uz robežas, jo tā nav mana pieredze. Vismaz ne tādā ziņā, kā to vajadzēja stāstam. Tāpēc meklēju citu leņķi, kurā varēju ievietot savu pieredzi, bet nezaudēt savu sākuma uzstādījumu. Vēl viens labs veids, kā paturēt uzmanības centrā citu pieredzi, ir intervijas metode. Te es domāju par Svetlanas Aleksijevičas pētnieciskajām grāmatām par, piemēram, sieviešu un bērnu pieredzi Otrā pasaules kara laikā (grāmatas Sievietes karā un Pēdējie liecinieki latviski izdevusi izdevniecība Latvijas Mediji). Viņa ir izmantojusi interviju metodi, viņa ir tekstus apstrādājusi, bet, tos lasot, nevienā brīdī neliekas, ka autore nostājas intervēto balsu vietā. Intervija ir lieliska metode arī mākslās, tajā skaitā literatūrā. Es daudz domāju par to, ka tad, kad būšu liela, gribu kā Aleksijeviča īstenot kādu šādu intervijās balstītu projektu. Vēl, manuprāt, šādā gadījumā runa nav par to, ka tev trūktu empātijas vai ka to būtu iespējams “uzkačāt” līdz tādam līmenim, kurā tad nu viss – ir sasniegta kaut kāda maksimālā izpratne. Tev noteikti jau ir empātija, jo tu vispār domā par šīm balsīm un pieredzēm un vēlies ar šiem jautājumiem strādāt. Runa drīzāk ir par metodēm. Piemēram, pieaicināt par sadarbības partneriem marginalizēto vai jebkādu citu pieredžu, kuru tev trūkst, nesējus un kopā ar viņiem radīt kaut ko kopā. Vai arī, ja tevi, piemēram, satrauc tas, kā tava privileģētā pieredze ietekmē citus cilvēkus, reflektē par to – varbūt sadarbībā ar tiem, kurus šī pieredze ietekmē. Radīsies lielisks mākslas darbs. Man liekas, “es” ir nozīmīga un svarīga izejas pozīcija, bet tikai ar nosacījumu, ka šis “es” netiek padarīts par dievu, tas ir, ka tas neaizņem visu vietu un neuzmācas citiem tā, ka nekam citam, kas atrodas tam apkārt, vienkārši nav, kur iespraukties. Ir jālaiž citi sev klāt vai jāiet pie viņiem, vai jāļaujas viņu stāstiem arī tad, ja konkrētās pieredzes nešķiet relevantas. Tieši tad “es” kļūs daudzšķautņaināks.

 

Tieši gribēju jautāt – vai tev ir svarīgi pievērsties kādas grupas vai cita pieredzes pētniecībai, rakstot literatūru?

Man tas ir svarīgi, bet es vēl neesmu to izmantojusi tādā mērā, kā varētu/gribētu/būtu vispār iespējams. Šobrīd mana “pētniecība” ir lielākoties saistīta ar literatūru un kino. Tas man ļoti palīdz. Piemēram, dažkārt impulsu stāstiem es rodu no kaut kā, ko esmu izlasījusi vai redzējusi filmā vai seriālā. Un tad tas paplašinās un iegūst manējās aprises – tas vairs nav saistīs ar šo konkrēto grāmatu vai filmu. Ilustrācijai: kādā seriālā biju dzirdējusi par to, ka pēc dzemdībām paliek “rētas” iegurņa kaulā, un es par to ilgi domāju, līdz tapa stāsts Kauli. (Šobrīd šis pieņēmums tiek apstrīdēts, apgalvojot, ka attiecīgo rētojumu atstāj pieaugšana un tāds var būt arī vīriešiem, bet mēs ar Ingu [Gaili], kura bija Floras un faunas redaktore, runājām par šo impulsu un nolēmām to atstāt stāstā, jo tas bija izejas punkts.) Vai arī, strādājot pie jaunas idejas, nepieciešamo informāciju es smeļos dažādu veidu literatūrā. Papildus, protams, nāk arī rakāšanās internetā un detaļu precizēšana u. tml., bet tas ir tāds minimālais komplekts jebkuram, lai vispār kaut ko uzradītu. Un tad tas, ko minēju, – “īsta” pētniecība būtu kā Svetlanai Aleksijevičai iet un runāt ar cilvēkiem. Kaut kad jau diezgan pasen bija rakstnieču panelis, varbūt pat Prozas lasījumos, kur bija autore no Īrijas vai Anglijas, un viņa teica, ka viņa raksta grāmatu, kas balstīta intervijās, kuras viņa ievāc, braukājot apkārt pa savu valsti (vai tuvu tam). Jau tad man tas šķita lieliski, tāda man liktos īsta pētniecība literatūras kontekstā.

 

Vēl es domāju par tādu atslēgas vārdu kā “iejušanās” – un pēdējā laikā man šķiet (un tava grāmata bija viens no apstiprinājumiem šajā pārdomu ceļā), ka, lai iejušanās būtu nevis līdzjušana vai, piemēram, sajušana tikai par to, kur mūsu pieredzes pārklājas, bet gan patiesa, robežas un hierarhijas nobrucinoša, tā nevar pastāvēt bez iziešanas ārpus antropocentrisma un jaunu attiecību veidošanas ar dabu. Tikai daba visplašākajā nozīmē demonstrē un ļauj piedzīvot to attiecību tīklu, pasaules komplicētību un citas pieredzes pieņemšanu – kaut vai norādot uz to, ka valoda nav vienīgais, caur ko cits pie cita piesaistāmies. Un tādā ziņā ir brīnišķīgi, ka tava grāmata nav tikai psiholoģiska drāma, – lai gan visi stāsti varētu būt par cilvēciskās tuvības meklējumiem, liela loma te ir dabai un arī pārdabiskajam.

Dabas kontekstā, līdzīgi kā minēju Katrīnai podkāstā, mani primāri vada vēlme to deheteroseksualizēt. Tas nozīmē – “atņemt” to tai sabiedrības daļai, kas uzskata, ka daba nosaka to, kas ir “dabisks” cilvēku romantiskajās un seksuālajās attiecībās. Vai kas uzskata, ka ir tikai divi dzimumi, jo “tā ir dabā”. Vai ka bioloģijas zināšanas ir iespējams izplatīt tikai caur heteroseksualitātes prizmu u. tml. Bet daba ir arī manējā, mums ir labas attiecības, daba mani neizstumj no sevis manas seksualitātes dēļ, dabā eksistē ļoti dažādi cilvēki, un daba viņiem neliedz būt. Taču daba arī nostājas pret cilvēku, un tas notiek tāpēc, ka dabai ir savs raksturs un sava eksistences forma. Un te vairs nav runa par pretstatu “dabisks–nedabisks”, kas ir cilvēku izdomājums, bet par pretstatu “daba–cilvēks (jebkāds)”, kur dabas un cilvēka eksistences formas saduras (no kā arī klimata pārmaiņas). Tā, piemēram, notiek stāstā Strix nebulosa, kur migla “aprij” veselu ciemu. Tas nav tāpēc, ka miglai nepatiktu šis ciems, bet gan tāpēc, ka miglas eksistences forma atšķiras no cilvēku eksistences formas. Bet, es domāju, visa tā dabas lieta Florā un faunā paplašinājās un pārgāja arī citos līmeņos, kurus man pašai pat ir grūti piefiksēt vai definēt, jo tie primāri nav bijuši apzināti. Domāju, tos krietni labāk saredz un uztver lasītāji.

Savukārt pārdabiskais tādā maģiskā reālisma vai pasaku līmenī mani ir interesējis jau no agras bērnības. Joprojām atceros, cik spēcīgi mani iespaidoja Haufa pasaka par kalifu gandru, kur notiek šī pārmiesošanās, un īstenībā es tiešām tikai tagad aptvēru, ka visa tā pūču lieta noteikti ir zemapzinīgas ietekmju izpausmes no šīs Haufa pasakas. Un pēc tam, protams, mani spēcīgi ietekmēja Markesa Simts vientulības gadi. Un tad sāku lasīt grāmatas angliski, un angļu un amerikāņu literatūrā, bez šaubām, ir virkne spēcīgu autoru, kuriem kā pārdabiskais, tā daba ir svarīgi. Piemēram, dzejniece Ada Limona – viņas dzejā ir ļoti daudz dabas, esmu raudājusi, lasot viņas dzejoļus. Un angliski ir pieejami arī dažādi tulkojumi no Austrumu valstīm, kur maģiskais reālisms arī ir. Un kaut kā tas viss akumulējas. Arī mana pieredze, strādājot Latvijas Ornitoloģijas biedrībā, ir bijusi nozīmīga tajā, kā es skatos uz dabu.

 

Viens no maniem mīļākajiem citātiem no Floras un faunas: “Ir augi, ar kuru palīdzību var izaudzēt smadzenes tukšā paurī, bet nav augu, kuri varētu palīdzēt izaudzēt sirdi tukšā krūškurvī.” Es iztēlojos, kā tās smadzenes sazarojas, veidojot neatpinamu tīklojumu, bet tajā pašā laikā sirds paliek tukša, jo neuzplaukst savstarpējas attiecības – iztrūkst tāds divpusējs process. Man arī šķita, ka šis varētu būt tev pašai vispersoniskākais stāsts no visas grāmatas, bet man grūti paskaidrot, kāpēc bija tāda sajūta.

Šajā stāstā un īpaši tekstā pirms tevis minētā citāta ir apstrādāti Hildegardes fon Bingenas uzskati par to, kā dabu var pielietot ārstniecībā. Un viņai tiešām ir padoms jeb recepte, kā var izaudzēt smadzenes, kas visdrīzāk ir sākotnēji bijis domāts kaut kā citādi, man liekas, bet valodas izmaiņu rezultātā vai tamlīdzīgi līdz mūsdienām nonācis šādā formulējumā, taču es nekur viņas grāmatā neatradu, ka un kā varētu izaudzēt sirdi, un tā radās šis teikums. Lai gan Hildegardes grāmatā vispār ir daudz kā fantastiska tādā kā fantāzijas žanra nozīmē un ir grūti iztēloties pasauli, kurā dzīvoja reāla sieviete un šādā veidā domāja par apkārt notiekošo… Bet vispār man rakstīšana deviņdesmit deviņos procentos gadījumu ir nejaušību rezultāts – teikumi rodas nejauši vai zemapzinīgi, es drīzāk jūtos kā medijs, caur kuru teksti tiek pierakstīti. Pēc tam, kad teksti ir gatavi, es tos bieži pat nepazīstu, man šķiet, ka tie nav manējie, jo nevar būt, ka es būtu spējusi ko tādu uzrakstīt. Tajā pašā laikā rakstot es daudz nodarbojos ar plānošanu un apzinātām izvēlēm. Tādā ziņā, ka nedz Rēgu, nedz Floras un faunas stāsti nav autobiogrāfiski, tie ir daiļliteratūra, lai gan dažos, protams, parādās detaļas no reālās dzīves. (Viens autobiogrāfisks stāsts man ir, tas ir publicēts Avīzes Nosaukuma numurā Citas paaudzes bērniem.) Visbiežāk reālas ir bijušas tieši emocijas, par ko tiek vēstīts. Un Strix nebulosa šajā ziņā ir tāds emociju stāsts. Es varu saprast, kāpēc tas šķiet vispersoniskākais, bet patiesībā man vispersoniskākais stāsts krājumā ir Putnu vērotāji. Ja kaut kur grāmatā var runāt par autobiogrāfiskumu, tad šajā stāstā un tieši Felicitas tēlā. Varbūt tas kaut kādā ziņā pat ir pašportrets, kas tāds, kā es sevi redzu no iekšienes, kad izlien ārā visādas trauksmes un vispārīga sociālā neveiklība. Turklāt šo stāstu rakstīju ceļojuma laikā, un tajā aprakstītajās ainavās ir daudz no tā, ko tobrīd redzēju, domāju un sajutu.

 

Intervijā Katrīnai Rudzītei podkāstā Intersekcionalitātes istaba tu mini, ka ar cerību skaties uz jauno kvīru literatūru. Vai vari, lūdzu, iezīmēt konkrētāk?

Tad runa bija tieši par Avīzes Nosaukuma numuru Gay gay gay, kas iznāca pagājušā gada vasarā. Man tas liekas tāds jaunības maksimālisma numurs labā nozīmē – ka jaunībā ir tā enerģija un vēlme domāt, kustināt lietas, savienot kopā it kā nesavienojamo. Šajā numurā ir gan oriģinālie teksti, gan tulkojumi un atdzejojumi, gan fotogrāfijas u. tml. un ļoti plaša dažādu autoru plejāde, kas uzrāda, ka rakstošo kvīru ir vairāk, nekā varbūt ikdienā apjaušam, īpaši starp gen Z. Varbūt daļa no viņiem neies tālāk savos literārajos eksperimentos, bet daļa varētu iet. Turklāt numurs noteikti uzskatāms par tiešu, nepastarpinātu, atklātu reprezentāciju. Domāju, nekas cits tādā veidā apkopojošs nav bijis. Numura redaktors bija Kristaps Gržibovskis, viņš pēc tam piedalījās arī Kvīru dzejas dienas lasījumā Dzejas dienu ietvaros. Man liekas, viņš forši un plaši, un no kaut kādas savas perspektīvas kvīru kopienā darbojas un pulcē ap sevi jaunāku paaudžu kvīru rakstniekus un māksliniekus, par kuriem, es ceru, mēs vēl dzirdēsim. Turklāt tas, ka ir sava unikāla perspektīva, arī ir ļoti svarīgi, jo tieši tas kustina un iekustina jaunas lietas, un mums tas ir vajadzīgs.

 

Mans vismīļākais stāsts no tavas nesenākās grāmatas ir Kauli – tas ir spēcīgs slimības pieredzes atspoguļojums, kas apvieno gan neizskaistinātu, naturālistisku pieeju un paver vietu gan saviļņojumam, gan arī nāves tēmas normalizācijai. Nāve, neskatoties uz mūsu kultūras apsēstību ar kapiem, tomēr palicis neērts un noklusējams temats, kas savukārt veicina arī diskrimināciju – piemēram, atņem drosmi runāt par savām izjūtām nedziedināmas slimības skartajiem, cilvēkiem, kas zaudējuši tuvinieku, vai vecākiem, kas zaudējuši bērnu grūtniecības laikā, un citiem.

Nāves fenomens mani ir vienmēr interesējis, tas, kā cilvēki pret to attiecas un ko tas vispār nozīmē, un man arī nav bail no nāves. Esmu droši vien ar dažādiem cilvēkiem par nāvi runājusi pārāk brīvi, tā, ka viņi ir satraukušies. Bet runa nav par pašnāvību, lai gan mani aizrauj eksistenciālisms. Vienkārši man personīgi fiziskā eksistence sagādā diezgan daudz grūtību, tāpēc es daudz domāju par eitanāziju kā vienu no jēdzīgākajiem risinājumiem, bet tas, protams, šobrīd ir teorētisks skatījums ar cerību, ka varbūt kaut kad vidēja termiņa nākotnē tiks reāli izskatīta iespēja leģitimizēt asistēto miršanu un padarīt to pieejamāku “parastajiem” cilvēkiem. Šajā sakarā man bija forša saruna ar mākslinieci Līvu Pakalni-Fanelli par šo, viņai ir tāds melns humors, un viņai bija ok runāt par nāvi. Un viņa teica, ka tad, ja man nesanāks tā eitanāzija, es viņai varu samaksāt to summu un viņa parūpēsies par šo problēmu ekoloģiskā veidā. Jo viņa savukārt bija domājusi par to, ko angliski sauc par natural burial, kur līķi “apēd”, piemēram, sēnes. Bet labi, tā tāda atkāpe, var piebilst, ka šajā vietā es smejos.

Kopumā daudziem cilvēkiem mūsu sabiedrībā ir ļoti bail no nāves. Es varu saprast nevēlēšanos nomirt, bet līdz galam nesaprotu bailes no fenomena kā tāda. Daudz kas cits ir krietni biedējošāks, piemēram, dzīve autoritārā vai totalitārā režīmā, karš, naidīgi līdzcilvēki, konservatīvi politiķi, kovids, augstums un netrenēti suņi. Varbūt tāpēc, ka iztrūkst veselīgu domu un diskursa par nāvi, kapi ir tik populāri? Kā viena no retajām, ja ne vienīgā sociāli akceptētā vieta, kur vismaz kaut kādā līmenī sarunas vai pārdomas par nāvi var notikt. Pat ja tikai iekšēji. Es nezinu. Man kapu kultūra nav tuva, tāpēc ka mani vispār maz interesē tradīcijas un rituāli, kas visbiežāk nodarbojas ar izslēdzošām praksēm, nevis pieiet lietai pēc būtības.

Kauli ir stāsts, kas mani izaicināja, un man ir sajūta, ka, to uzrakstot, es pārvarēju sevi un iekāpu kaut kādā nākamajā līmenī – nu, tā kā datorspēlēs. Bija grūti šo stāstu rakstīt, jo šeit, lūk, tiešām vajadzēja pētīt jautājumus, par kuriem man gandrīz nebija nekādu zināšanu. Es izlasīju diezgan daudz anatomijas un patologanatomijas grāmatu un rakstu, bija diezgan crazy to visu saprast, jo latviski nav daudz informācijas vai tā ir tikai specifiskās grāmatās, kas ne visas bija pieejamas. Papildus tam pētīju arī divus sengrieķu mītus – mītu par Lēdu un gulbi un mītu par argonautiem – no tādiem aspektiem, kas nav vispārzināmi. Piemēram, kurš no argonautiem varēja būt vistoksiskākais, visneciešamākais. Vai kā varētu izskatīties Hēra pēc sengrieķu pieņēmumiem. Vai par Mēdejas brāli Apsirtu un to, kā viņš tika nogalināts. Par pēdējo runājot, man liekas, šādu scenāriju varēja izdomāt tikai vīrietis – ka māsa nogalina pusaugu brāli, pat ja runa ir par varas attiecībām māsbrāļu starpā citā vēsturiskajā laikā ar atšķirīgu izpratni par attiecībām u. tml. Šajā klasiskajā uzstādījumā ir kaut kas izteikti mizogīnisks, un galu galā stāsts par Mēdeju jau tāds arī ir bijis, tāpēc vajadzēja parādīt, cik viņa ir nežēlīga. Bet Kaulos es varēju par to reflektēt no cita skatpunkta – kā uz šo gadījumu reaģēt, ja tev piemīt empātija?

 

Katrīna Rudzīte Punctum intervijā tev skaidri un precīzi norāda: “Ar eiblismu saistītie priekšstati skar arī cilvēkus, kuriem nav invaliditātes, jo tas ir domāšanas veids – tas, kā mēs redzam cilvēka vērtību, balstoties sabiedrības konstruētos priekšstatos par normalitāti, produktivitāti, skaistumu utt.” Es noteikti nevēlētos šo iztulkot vairuma ieguvumos, bet dažkārt ir bezmaz vai šokējoši, ka mēs neredzam, ka visi vardarbības un diskriminācijas veidi ir tieši saistīti, – vai tā būtu heteroseksuāla vīrieša emocionālā vardarbība pret sievieti, kas neatbilst “skaistuma standartiem”, vai absolūta nevērība pret cilvēka ar invaliditāti vajadzībām, lai tas iekļautos sabiedrībā. Un, spējot iejusties vienā, mēs varbūt spējam atpazīt un ieraudzīt savā pieredzē otru.

Nespēja un nevēlēšanās iedziļināties tajā, kas iziet ārpus katra individuālā “es”, protams, ir saistīta ar vairākām lietām. Primāri, man šķiet, cilvēks pēc dabas ir slinks un egoistisks, un tas jau daudz ko izskaidro. Otrkārt, tevis minētais empātijas trūkums. Empātija noteikti ir muskulis, kas jātrenē, tā pati no sevis nerodas, un tā nerodas tukšā vietā. Bet, treškārt, tas ir saistīts ar brīvas sabiedrības izglītotības un brieduma līmeni (kas nostātos pretī slinkumam un egoismam), kā arī ar labklājības līmeni. Patiesībā, par šo jautājumu domājot, man mazāk gribas mest akmeni indivīdu, bet gan politikas veidotāju lauciņā. Tas, kas mani patiešām sarūgtina, ir politiķu un deputātu, un dažkārt arī valsts institūciju infantilisma līmenis, ar kādu tiek pieiets daudzveidīgas sabiedrības iekļaujošajam darbam vai pat elementārai izpratnei par to, kas un kāda ir sabiedrība. Labi, var saprast ekonomiskos izaicinājumus, kas mums nepalīdz virzīties uz priekšu un pacelties pāri ikdienas cīņai ar iztikas un pamatvajadzību nodrošināšanu, taču tas bezjēdzīgais politiskais teātris, kas tiek spēlēts pirms un pēc vēlēšanām par kaut kādas vienveidīgas sabiedrības mākslīgu konstruēšanu tā vietā, lai dažādu sabiedrības interešu grupu pārstāvji sanāktu kopā un domātu labākus risinājumus visiem? Populistiska izdabāšana iedomu sabiedrībai personīgo un partejisko – bieži vien finansiālo – mērķu sasniegšanas vārdā sagrauj visu to labo, ko valstij sniedz brīvība un demokrātija. Iejušanās skan skaisti, bet nav absolūti nekādu liecību par to, vai šajā sabiedrības attīstības stadijā, kas robežojas ar stagnāciju, iejušanās vispār var īstenoties un vai tas nav tikai mierinošs vārds. Daudz vairāk ir nepieciešama politiska izlēmība, solidaritāte un izšķiršanās, piemēram, sabiedrības daudzveidības jautājumu apzināšanā, par to, ka sabiedrība nav kaut kāds nacistu slapjais sapnis par balto, tievo, cis, heteroseksuālo cilvēku masu, bet gan ka to veido dažādi cilvēki, dažādas grupas un attiecīgi dažādas vajadzības vienotā kopībā.

Bet, no otras puses, protams, māksla ir veids, kā trenēt empātiju, un māksla ir veids, kā runāt, stāstīt, rādīt sabiedrības daudzveidību. Domāju, īpaši pēdējā laikā, kad politiski šķiet, ka indivīdu līmenī daudzas cīņas un iespējas ir zaudētas un tās nekad vairs nevarēs atgūt, tieši māksla – manā gadījumā literatūra – dod kaut kādu ne gluži cerību, bet iespēju pārdzīvot pāri tam visam un vispār šim laikam. Flora un fauna ir nosacīti eskeipisma literatūra kara un smagu vilšanos laikā, bet, rakstot par to, ka varbūt varētu būt citādi, es izdzīvoju. Nav daudz jēgas šajā pasaulē, bet rakstīšanā un literatūrā ir jēga, pat ja globāli tas neko nemaina un neietekmē. Rakstot es varu izteikt to, kas mani satrauc, un tas kaut kur aiziet, tas nepaliek tikai pie manis. Tas nonāk pie citiem cilvēkiem, un, pat ja tikai viens no viņiem atsauksies, sajutīs un sapratīs, ko es gribu pateikt, tas būs bijis tā vērts. Par laimi, Florai un faunai ir arī jūtīgi un saprotoši lasītāji, un tas ir riktīgi forši. Tas sniedz cerību, ka cilvēki ir spējīgi uz labām lietām, kaut vai uz jušanu un iejušanos, uz empātiju, uz to, ko mēs visi ļoti, ļoti gribam saņemt, bet tikai retais ir gatavs dot.

 

Cik tev svarīgi savos darbos aktualizēt neirodažādību? Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā, piemēram, ja izvēlies nepārtaukt grūtniecību, zinot, ka bērnam būs kādi funkcionāli vai intelektuālās attīstības traucējumi, labākajā gadījumā sastopies ar neizpratni, bet pamatā jau ar nosodošu attieksmi par to, ka esi nākotnes cilvēka mocītājs. Tātad dzīve ārpus normas – tās ir mocības, tā ir izlēmis vairums, un tas šo vairumu izdevīgi atbrīvo no atbildības par to, ka ikvienam ir jārūpējas par to, lai visi esam vienlīdzīgi un varam dzīvot cieņpilnu dzīvi. Atbrīvo no atbildības iedziļināties otra vajadzībās, mācīties empātiju pašam un nodot saviem bērniem, ka pasaule ir mazliet sarežģītāka par melnbaltu skatījumu, kurā uzvar stiprākais un skaistākais.

Nedomāju, ka eksistē kaut viens absolūti “normāls” cilvēks, lai gan ir pieņemts kaut kādu vienu noteiktu cilvēciskuma izpausmi uzskatīt par tādu. Manuprāt, pat ja kaut kādas pasaules sakārtošanas vārdā ir nepieciešama šāda sociāla “vienošanās” par to, ka ir viens neirotipiskais cilvēciskuma veids, tas nenozīmē, ka tam uzreiz ir tiesības noliegt citus. Turklāt, ja sākam analizēt jūtas, sajūtas un dažādus cilvēkstāvokļus daudzveidīgās emocionālās situācijās, ieraugām, ka un cik “nenormāli” esam. Šis vairāk, man šķiet, atklājas Rēgos, kur katrā stāstā tiek preparētas šāda veida situācijas, un tad atklājas visādi netipiskie stāvokļi, ko mēs kultūrā (ie)pazīstam caur, piemēram, tādiem tēliem kā dubultnieks, vampīrs, ceļotājs laikā u. tml. Savukārt Florā un faunā dzīve ārpus normas ir arī fiziska un sociāla dzīve un neirodažādie mentālie stāvokļi tām ir drīzāk pakārtoti. Protams, arī Rēgi ir sociālas ievirzes grāmata, bet vairāk konceptuāli un zemtekstā. Man bija svarīgi neskaidrot Rēgus, tāpēc uz vāka nav anotācijas vai citu tekstu, un tas bija svarīgi tāpēc, ka, dažreiz pasakot priekšā, ko domāt par grāmatu, lasītāji no šī rāmja vairs nespēj izkāpt. Tas bija arī kā izaicinājums lasītājiem pašiem individuāli ieraudzīt un saprast, kas ir Rēgi. Taču Flora un fauna tika apzināti radīta kā grāmata, kurā fiziskā un sociālā eksistence, pat ja ir fantastiska, vēsta par dzīvi ārpus normas, un šī dzīve, nenoliedzami, ir diezgan klaustrofobiska. Risinājums ir veselīgu un atbalstošu sociālo saikņu veidošana, un grāmata līdzās citām tēmām un problemātikai sniedz šādu attiecību reprezentāciju vai vēsta par to, kas notiek, ja šādas saites neveidojas vai to iztrūkst.

Taču no personiskās pieredzes varu teikt, ka dzīve ārpus normas ir diezgan smaga. Pat ja man neliekas, ka neirotipiskais cilvēciskums drīkstētu noteikt, kādam ir jābūt “pieņemamam” cilvēkam, diemžēl realitātē tā notiek izteiktā pakāpē. Visa cilvēka funkcionēšanas sistēma sabiedrībā šobrīd ir balstīta uz šāda uzstādījuma, un tajā ir grūti iespraukties ar kaut ko citu. Ārpusnormas cilvēki dzīvo drīzāk par spīti šai sistēmai, nevis kā daļa no sabiedrības, un tāda dzīve ir ļoti nepateicīga, es noteikti nerekomendēju. Ir jābūt stiprai atbalsta sistēmai, un arī pašam cilvēkam ir jābūt ļoti stipram, lai neirotipriski normalizētā sabiedrībā gluži vienkārši saglabātu saprātu. Un vēl bieži ir tā, ka bērnībā atbalsta sistēma ir un arī “normālā” sabiedrība sniedz lielāku atbalstu, lai gan tas notiek uz žēluma pamata. Kādreiz bija tāda dokumentālā filma par zilonēnu, kuram uzbruka hiēnas un lauvas un nokoda asti un gandrīz visu snuķi. Bet lieli ziloņi izglāba zilonēnu no nāves, un šī epizode tika pasniegta kā tāds skaists stāsts par ziloņu bara kopību un spēku. Taču tajā ir maz kā skaista tāpēc, ka zilonēnam klāsies labi tikai tik ilgi, kamēr viņš atradīsies sava bara aizsardzībā, jo bars viņam palīdzēs ar barības sagādi un drošību. Kas notiks tad, kad zilonēns izaugs? Neirotipiskā un “normālā” sabiedrība skatās šādus “skaistus” stāstus un iluzori mierina sevi ar domu, ka, ja līdzīgi notiek starp cilvēkiem, tad cilvēki arī būs atbildīgi, rūpēsies un atbalstīs. Diemžēl mūsu sabiedrība dzīvo pēc mežonīgiem likumiem. Turklāt pastāv tāda retorika, ka par to, kas skar tikai mazu daļu cilvēku, vispār nav vērts iespringt. Un šī retorika ir ļoti izplatīta, pazīstamano diskursiem, kas skar, piemēram, LGBT+ kopienas jautājumus. Tāpēc ir svarīgi kaut vai elementāras dabas tēmas iekļaut naratīvos, kas pievērš uzmanību daudzveidībai un iekļaušanai. Lai daba netiktu uzurpēta un neizplatītos šādas sašaurinātas, bioloģiskā determinisma diktētas izpratnes.

 

Man bija prieks lasīt, ka esi izdomājusi nebināras personas vietniekvārdu latviešu valodā un parādīji to, ka tas nav nekas sarežģīts. Sīvā cīņa par iekļaujošo valodu Latvijā man liek domāt par to, cik ļoti valodu uztveram kā tādu drošības telpu – vai tā būtu aizspriedumu migla, kurā ērti būt, vai tieši pretēji – eskeipisms vai pašterapija tiem, kurus šādas attieksmes sāpina. Saki, lūdzu, kā tu raksturotu savas attiecības ar rakstīšanu un drošības sajūtu? Vai, rakstot literatūru, tu to radi arī kā drošības telpu sev pašai?

Kā jau minēju, rakstīšanā es saskatu jēgu, jo tā man palīdz šobrīd (iz)dzīvot, un tādējādi, jā, rakstīšana un teksti man tiešām ir drošā telpa. Teksti ir arī terapeitiska, mierinoša, glābjoša un atbrīvojoša telpa. Turklāt tekstos, vai tā būtu proza vai dzeja, nepastāv gandrīz nekādi šķēršļi, kādi ir sabiedrībā, kas liegtu vai traucētu man būt pilnībā tādai, kāda es esmu no dažādiem aspektiem, un patiesībā arī valodā pašā par sevi šādu šķēršļu nav. Par spīti tam, protams, dažādie sociālie uzslāņojumi ne vienmēr man ļauj izpausties tik brīvi, cik es gribētu, bet es pie tā piedomāju un piestrādāju. Piemēram, apzināti mēdzu uzrakstīt pa dzejolim par kaut ko, par ko man citādi ir bijis grūti komunicēt. Cenšos apzināti ielikt poētiskā valodā to, ko sarunvalodā nespēju izteikt. Dažkārt sanāk ok teksti. Tur, protams, atkal ir otra puse – ne vienmēr ir viegli šos tekstus nodot publikai. Tāds spilgtāks piemērs ir ar dzejoli Tēvs, kuru es uzrakstīju kā tādu autobiogrāfisku epizodi par to, kādas man ir bijušas attiecības ar tēvu (vai drīzāk kādu man nav bijis). Pēc laiciņa es to paņēmu līdzi uz vienu lasījumu, bet toreiz nespēju nolasīt. Taču, kad Inga [Gaile] uzaicināja piedalīties Kvīru dzejas dienā, man pēkšņi bija tāda sajūta, ka šajā auditorijā un šajā kontekstā es varu to nolasīt, un to arī izdarīju. Te, protams, jāpiezīmē, ka Kvīru dzejas diena bija ļoti droša telpa kā tāda. Un tas deva tādu uzrāviena sajūtu, un man pēc tā lasījuma radās sajūta, ka es gribētu, lai mans tēvs šo dzejoli kādreiz izlasa. Iepriekš man bija licies, ka to dzejoli varbūt vajadzētu izdzēst. Un arī prozā, protams, ienāk šādas tēmas un motīvi. Tāpēc literatūra man ir arī tāda telpa, kurā es jūtos droši izaicināt domāt par kaut kādiem jautājumiem, kas daļai cilvēku varētu nepatikt. To ilustrē, piemēram, šāds komentārs, ko esmu saņēmusi, – ka rakstu jau es labi, bet vai tiešām visu laiku vajag par tiem homoseksuāļiem. Man patīk, ka esmu radījusi neērtības sajūtu pieklājīgajiem, izglītotajiem, inteliģentajiem homofobiem, un visforšākais ir tas, ka viņi  neko man nevar padarīt, lai es to un tā nerakstītu. Nu labi, viņi var izteikt, uzrakstīt vai publicēt kaut kādu atsauksmīti, bet viņu teksti ļoti labi parāda, īpaši skatoties no malas, kad tie ir pamatoti un kad nav, tādēļ lai viņiem veicas.

 

Pastāsti, lūdzu, par savu pieredzi un ceļu nevaldības sektorā – šobrīd esi daļa no Gribu palīdzēt bēgļiem komandas.

Mans ceļš nevaldības sektorā aizsākās 2016. gadā, kad sāku strādāt Latvijas Ornitoloģijas biedrībā (LOB), kas ir viena no senākajām un lielākajām dabas aizsardzības organizācijām Latvijā. Es, protams, tur iegāju ļoti naivi – izejot no tā, ka man patīk un interesē putni, – un neko daudz nezināju, bet tas, kas mani uzreiz savaldzināja, – šī darbošanās mērķa vārdā, kas apvieno cilvēkus. Turklāt LOBā putnu entuziastu un vērotāju kopiena ir ļoti aizrautīga, sirsnīga un cilvēcīga, un man tas likās krasi atšķirīgi no kultūras vides, no kuras es ienācu. Man joprojām ir ļoti siltas atmiņas un sajūtas par cilvēkiem, kurus LOBā un caur LOBu sastapu; īpaši man ir liels prieks, ka iepazinos ar Viesturu Ķeru, ar kuru dalām arī interesi par literatūru. Taču LOBā es novēroju arī to, ka sarunās par dabu tādā plašākā diskursā citādībai ir grūti iespraukties, lai gan tas, protams, sasaucas ar globālajām tendencēm.

Kad sāku strādāt Valodu mājā, kļuvu par biedrības Valodu muzejs valdes priekšsēdētāju, kas bija jauns izaicinājums, jo nu bija jārisina tas dienišķais un nepārejošais jautājums, kur ņemt naudu. Taču, par spīti tam, ka naudas nebija, man šķiet, mums izdevās īstenot foršus projektus un organizēt foršus pasākumus, lai gan tagad atskatoties liekas, ka varēja darīt arī vairāk. Bet nevaldības sektorā jau tā ir, ka entuziasma uzplūdi mijas ar nomākumu par finansiālo un kapacitātes trūkumu, tāpēc neizbēgami seko arī izdegšana. Vēl es domāju, ka ir nepieciešams dot vietu jauniem entuziastiem ar jaunām idejām un enerģiju, tas mazām organizācijām var nākt tikai par labu.

Šobrīd darbojos Latvijas PEN valdē un strādāju par projekta vadītāju biedrībā Gribu palīdzēt bēgļiem (GPB). Abas organizācijas, manuprāt, ir ļoti svarīgas Latvijas pilsoniskajai sabiedrībai, jo nodrabojas ar tādu jautājumu aktualizēšanu, kas mūsdienu sabiedrībā ir neērti, bet ļoti svarīgii. Un, esot abās organizācijās, es arī ļoti daudz ko iemācos un man ir sajūta, ka varu sevi veselīgi izaicināt. Laikam sanāk tā, ka tieši nevaldības sektors sniedz man līdzīgu sajūtu kā rakstīšana – ka tajā ir kaut kāda jēga, kas, šķiet, virza lietas un risina jautājumus, kas man personīgi ir nozīmīgi, lai es varētu (iz)dzīvot kā politiski aktīvs mūsdienu sabiedrības loceklis. Turklāt darbošanās GPB man ir ļāvusi no cita leņķa palūkoties uz mūsu valsts iekārtu, lēmumu pieņemšanas struktūru un mehānismiem, kā arī iepazīt fantastiski inteliģentus, aizrautīgus un darbspējīgus cilvēkus, kādi ir mani GPB kolēģi. Turklāt nevaru neminēt arī Latvijas PEN vadītāju Katrīnu Rudzīti, kuras viedoklis un skatījums uz dažādām lietām mani vislabākajā veidā iedvesmo.

 

Man bija atklājums, ka esi pētījusi un doktora darbu rakstījusi par Jura Kronberga daiļradi. Tātad tavu interešu lokā noturīgi bijusi dzeja. Saki, lūdzu, kāpēc Kronbergs tev ir īpašs autors?

Šobrīd man tā liekas cita pasaule, bet, jā, mana izglītība ir saistīta ar literatūrzinātni, un studiju laikā es savos pētnieciskajos darbos pievērsos dzejai. Mans pirmais zinātniskais referāts bija par Ingas Gailes dzejoļu krājumu Laiks bija iemīlējies, savukārt kursa darbu un bakalaura darbu rakstīju par Raiņa Galu un sākumu. Maģistra studiju laikā pievērsos Jura Kronberga dzejai, kas pie manis atnāca sākumā caur izlasi Trimdas anatomija un pēc tam caur krājumu Vilks Vienacis. Mans zinātniskais vadītājs Viesturs Vecgrāvis atbalstīja izvēli rakstīt par Jura dzeju. Domāju, sākumā es vispār nesapratu, ko nozīmē pētīt dzīvu autoru un ka tas prasīs arī tiešu komunikāciju ar viņu. Tas sākās tā naivi – ar to filoloģisko mīlestību pret tekstiem. Pēc tam iesāku arī disertāciju par laiktelpu Jura Kronberga dzejā, bet nepabeidzu.

Studiju laikā man interesēja trimdas literatūra, un Juris tajā izcēlās ar savu svaigo un unikālo skatījumu. Manuprāt, tas, ka viņš caur dzeju izaicināja un iezīmēja arī sava laika sociālo problemātiku, bija tas, kas mani piesaistīja līdzās, protams, viņa poētiskajai valodai, kā arī viņa mūždien jauneklīgajai enerģijai tekstos. Pēc tam, kad iepazinos ar Juri personīgi, uzzināju, ka viņš katrā savā krājumā centās atrast kādu jaunu leņķi, jaunu skatījumu, ka viņam negribējās būt vienveidīgam. Par spīti tam, ka ikviens autors kaut kādā ziņā vienmēr raksta vienu grāmatu, un Jurim tā bija grāmata par laiku, man šķiet, viņam izdevās panākt šo daudzveidību un tas bija jūtams, tāpēc viņu lasīja un, es ceru, joprojām lasa un lasīs ļoti plaša auditorija dažādos vecumos.

Man liekas, Jurim ļoti patika un glaimoja tas, ka es “pētu” viņa dzeju, tāpēc mums izveidojās labs kontakts un bija daudz interesantu sarunu par kultūru, literatūru, kino, seriāliem. Viņš, protams, būtu ļoti priecājies, ja es būtu pabeigusi disertāciju, taču viņš arī saprata manus iemeslus – vismaz man personīgi viņš par lēmumu neturpināt nepārmeta un nepārtrauca draudzīgi atbalstīt un interesēties, kā man iet. Kad viņa veselība sāka pasliktināties, vienā no tādām pēdējām garākām sarunām viņš man pajautāja, vai varu paaicināt viņa dzīvesbiedri Māru Rozīti, kura tobrīd bija pārcēlusies uz Rīgu, kādā pastaigā vai tamlīdzīgi. Es Māru pazinu un, protams, piekritu, un šī pastaiga kļuva par sākumu ļoti jaukai un sirsnīgai draudzībai, kas turpinās joprojām.

 

Caur šo stāstu vēlos tev pajautāt – kā vispār tev radās interese par literatūru un vai šeit var iezīmēt kādu “pārlēcienu” no dzejas uz prozu?

Grāmatas mani ir fascinējušas, kopš sevi atceros. Man patika, kā grāmatas izskatās. Man patika, kad mamma lasīja priekšā. Es pati ātri iemācījos lasīt un bērnībā lasīju ļoti daudz. Bet nebija tā, ka es domāju – kļūšu par rakstnieci. Drīzāk filoloģija likās loģisks turpinājums šai aizrautībai, un pētniecībā jau tu vienkārši esi spiests izvēlēties kaut kādu vienu virzienu, un manā gadījumā tā sanāca dzeja. Kā lasītāja un rakstītāja es prozu un dzeju nenodalu – joprojām lasu daudz dzejas un fanoju par latviešu jaunāko dzeju, kas man liekas riktīgi forša. Un es arī rakstu dzeju, lai gan ne tik mērķtiecīgi kā prozu, man gribas dzejai atstāt kaut kādu tādu brīvu vietu sevī – ja atnāk, atnāk (lai gan atnāk biežāk, nekā es pierakstu, bet es arī ļauju tam izkūpēt gaisā). Vismaz pagaidām. Kā rakstītājai proza pie manis atnāca tādā brīdī, kad man vajadzēja saprast lietas, un kaut kā tā sanāca, ka es to varēju tieši caur prozu. Sākot rakstīt Rēgus, mani pārsteidza tā bezapzinīgā rakstītājas loma, ko pēkšņi biju ieņēmusi, kad man likās, ka es tikai pierakstu kaut ko, kas nāk caur mani. Un to, kāpēc tas tā notika un kāpēc man to vajadzēja, esmu sapratusi tikai pēc vairākiem gadiem tagad, kad arī beidzot jūtos patiešām apmierināta un priecīga, ka Rēgus uzrakstīju. Man personīgi tā ir grāmata, kuras man kā lasītājai ilgstoši bija trūcis.