— Cilvēks no dārza

Tuksnesi es dzīvē nekad neesmu redzējusi, bet par dārzu man savi priekšstati ir. Nepazīstu labāku sajūtu par to, ko sagādā bezmērķīga blenšana pērnā rudenī sastrādātajā zemē, kolīdz nokusis sniegs. Kad zeme būs apstrādāta ar traktoru, varēs ķerties pie pirmās zemeņu ravēšanas, apbērt tās ar ziemā vēja notriekto un martā sadedzināto zaru pelniem. Drīz vien saule zemi jau būs sasildījusi un būs klāt sēšanas laiks – es veidošu burkānu, zirņu, pupu, biešu un kukurūzas vagas, no dēstu podiņiem celšu ārā trauslos tabakas stādus, un jau pēc mēneša vai diviem katru dienu iešu pētīt, kas uzdīdzis, kas aizaudzis, kas zied, kas aizmeties. Droši vien daudzi pazīst to niezi pirkstgalos, kas pavasarī neļauj aizsēdēties lielpilsētas pienākumos, kas vedina katrā brīvā brīdī skriet atpakaļ pie reibinoši smaržīgās zemes, kurā atkal var iebāzt plaukstas. Ik mirkli atgriezties pie miera un bezgalīgās niecības, un vārdos grūti ietērpjamās gandarījuma sajūtas, kuru pazīst tikai ravētāji. Kad dārzs izravēts, tajā uzreiz var mesties no otra gala, jo sūrenes, gaiļsāres, kosa un balanda ir kurmet ņiprākas par vārajām burkānu lapiņām un zirņu gaišzaļajām cilpiņām, kurām sava tiesība augt vēl tikai jāapliecina.

Laipnais lasītājs droši vien tagad jau garlaikoti rausta plecus – Janson, vai patiešām tu eseju par šo pretmetu pāri izmantosi, lai vienkārši apjūsmotu dārza darbu ieguvumus? Varbūt, lai viltīgi un tieši paplātītos ar savu čaklumu? Taču mans nolūks ir cits – mest tiltu uz stāstu, kurā gribu padalīties ar domām, kāpēc  tieši cilvēkā dārzs un tuksnesis sastopas vienlaicīgi (protams, visvairāk tad, ja mēs uz tiem paraugāmies kā uz bibliskiem motīviem).

Dārzs ir vieta, kuru iedēsta Dievs un kurā tiek novietots no zemes pīšļiem radītais cilvēks, – 2. Mozus grāmatā (kas, starp citu, ir vecāks teksts, salīdzinot ar pirmo radīšanas stāstu 1. Mozus grāmatā) cilvēka uzdevums ir kopt un sargāt dārzu, ievērojot Dieva pavēli – ēst no visiem dārza kokiem, atskaitot laba un ļauna atzīšanas koku. Katru dzīvnieku, kuru rada Dievs, viņš uzrāda cilvēkam, lai tas nosauktu viņu vārdā, un, visbeidzot, cilvēks nosauc vārdā arī no paša ribas radīto palīgu – proti, par sievu. Tālāko jau droši vien zina katrs, kas akurāt nav nogulējis visas kultūras vēstures stundas vai svētdienas skolu, – čūska kārdina sievu, tā plūc aizliegtā koka augļus un pacienā arī cilvēku, jo viņa redz, ka “koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru” (1. Mozus 3:6). Kļuvis gudrs, “kā Dievs”, cilvēks saņem Dieva sodu un kopā ar sievu tiek no dārza izdzīts tuksnesī, “lai apstrādātu zemi, no kuras viņš ņemts”, savukārt dārzam priekšā tiek pielikti ķerubi ar liesmojošiem zobeniem, lai cilvēks neiedomātos griezties atpakaļ un ēst arī no dzīvības koka. Tieši pēc šī stāsta arī sieva, līdz tam ebreju tekstā dēvēta vienkārši par sievu (ishah), iegūst savu vārdu – Ieva (Hawwāh) jeb “dzīvā”, “dzīvības avots”. Savukārt tas, ko mākslās pazīstam kā Ādamu, tiek saukts par cilvēku (adham) līdz pat Gen. 5, kur parādās viņa ciltsraksti.

Bet atpakaļ pie dārza. Tātad tieši caur dārzu cilvēks, kas veidots no zemes, pazaudē vienību ar Dievu, jo par katru cenu vēlas iegūt acīm tīkamo un iekārojamo, un turpmāk savu dārzu ir spiests veidot pats, tomēr prātā kā mītisku vietu paturēdams skaisto Ēdeni, no kuras ir cēlies – un kas vēlāk transformējas arī paradīzes simbolā. Protams, Tuvajos Austrumos dārza īpašajam statusam ir arī prozaisks iemesls – dārzs ne tikai nodrošina ēnu un vēsumu, ūdeni un pārtiku vai garšaugus, bet ir arī simbolisks. Piemēram, Senajā Ēģiptē lotosi un mandragora simbolizēja dzīvību un mīlestību, zivis, kas dzīvoja dārza baseinā, un zosis simbolizēja atjaunotni un erotiku, bet pats ūdens dīķos un strautos saistījās ar pirmatnējiem ūdeņiem, no kuriem ēģiptiešu mitoloģijā radusies visa dzīvība. Tempļa dārzs simbolizēja dievišķos dzīvības spēkus, kas darbojas kosmosā, savukārt nekropoles dārzs – dzīvības atdzimšanu.¹

Tomēr man šķiet interesanti padomāt par dārza simboliku arī no 21. gadsimta perspektīvas. Protams, arī mums dārzs lielā mērā saistās ar dzīvības avotu, bet vienlaikus ir arī paradīzes simbols un grēka sākums: dārzs cilvēces vēsturē iezīmē brīdi, kad cilvēks nenovērtē pilnību, kas viņam ir dota, un grib tikai to vienu, kas nav atļauts, bet ir tīkams acīm. Ne velti nīderlandiešu gleznotājs Hieronīms Boshs savā triptihā Pasaulīgo prieku dārzs ietvēra trīs daļas – paradīzi, laicīgo pasauli un elli. Un tieši laicīgā pasaule jeb dzīve, kurā atrodamies tagad, arī gleznā demonstrē pārsātinātību un pārpilnību.

Tomēr dārzs ietver arī darbu, un galvenokārt tas ir darbs ar tukšaini – piemēram, ja ražas augšanas un briešanas sezonā ilgstoši nelīst, mēs taču mēdzam sarunvalodiski nopūsties – dārzs atkal kā tuksnesis, put vien! Arī etimoloģiski tas paskaidro dārza stāvokli – tas ir tukšs, bez ražas, tas nes postu. ² Gluži vai kā pats Radītājs – vai cilvēks, kas seko Radītāja pavēlei burtiskā veidā, – katru pavasari mēs tukšainē iekaisām sēklas, pārnesam vārus stādiņus, mēslojam tos, cenšamies laistīt, līdz mūsu tuksnesis pārvēršas par zaļojošu paradīzi, kurā var darboties bezgalīgi, vismaz līdz ražas novākšanai. Turklāt šis cikls aizvien atkārtojas un katru pavasari mēs gluži kā mazie dieviņi no tuksneša radām dārzu aizvien no jauna.

Savukārt tuksnesis ir vientuļa vieta, kurā nav nekādu uz izklaidi tiecīgu uzmanības novērsēju un cilvēkam ir iespēja būt vienam ar Dievu un tādējādi pārdomāt garīgus jautājumus (lai cik tukšs un neko neizsakošs arī būtu šis vārdu savienojums) jeb iekšupvērsties ar tiecību augšup, uz to, kas ir ārpus cilvēka paša. Vecajā Derībā tuksnesis iezīmē Israēla klejojumus pa to, pirms Mozus atved tautu no Ēģiptes uz Apsolīto zemi – kā norāda mūsdienu garīguma pētnieki, šajā vietā kopā sasaistās ceļojuma un tuksneša motīvs. Tuksnesis Bībeles tekstos iezīmē kontemplatīvu dzīvi, klusumu un spēju saklausīt Dieva teikto. Tuksnesī Mozus saņem 10 baušļus, tuksnesī atklājas cilvēks, kāds viņš ir, – viņu vada alkas atgriezties Ēģiptē, alkas nonākt paredzamā un skaidrā, lai arī nebūt ne vieglā dzīvē, nevis uzticēties, ka Dievs cilvēkam vēl labu, un pārvarēt ar tuksneša vidi saistītās grūtības, neskaidrības un nezināmo. Izsalkums un slāpes ir būtiska tuksneša pieredzes daļa, jo brīdī, kad no dzīves paliek pats nepieciešamākais, mēs saprotam, kas ir vissvarīgākais un pēc kā visvairāk ilgojamies. ³ Turklāt tuksnesis nav apjozts ar sētu, tas nav ierobežots vai cilvēkam pārvaldāms.

Vecās Derības pravieši uz tuksnesi atsaucas kā uz šķīstīšanās un lūgšanu vietu. Arī evaņģēlijos Jēzus dodas lūgties tuksnesī un tuksnesī Jēzus atnākšanu sludina arī Jānis Kristītājs. Galu galā pēc savām kristībām Jēzus dodas tuksnesī uz četrdesmit dienām, kuru laikā piedzīvo kārdināšanu (Lūkas 4:1–13), un tieši šo periodu kristīgie atceras Lielā gavēņa laikā pirms Lieldienām. Pirmkristiešu tekstos tuksnesis tiek pretstatīts bagātīgajai un samaitātajai dzīvei pilsētā, tas piedāvā pretlīdzekli izklaidēm un kārdinājumiem, ļaujot cilvēkam nodoties Dievam un garīgajām vērtībām. Piemēram, karmelītu ordenis sākotnēji bija eremītu grupa, kura bāzējās Karmela kalnā. 13. gadsimtā ordeņa izvēli dzīvot tuksnesī politiskā vadība atbalstīja, bet, pieaugot politiskajai nestabilitātei reģionā, to pārcēla uz Eiropu. Tuksneša ideja tomēr saglabājās, jo, kad karmelīti piedzīvoja reformas 16. gadsimtā, tās paredzēja regulāras rekolekcijas izolētos centros, kur tika atjaunota Karmela kalna vientulība.⁴ Protams, uz tuksnesi var palūkoties arī alegoriski, jo īpaši, ja domājam par to, kā Origens Israēla klejojumus tuksnesī salīdzināja ar kristieša dzīvi – kristietim jābūt gatavam ceļojumam cauri tukšainei, cīņai ar kārdinājumiem un dažādiem pārbaudījumiem, līdz beidzot viņš šķērso Jordānas upi un nonāk Apsolītajā zemē.⁵

Varētu šķist, ka es te tagad nodarbojos ar vecu mītu pārstāstīšanu, taču mēģināšu paskaidrot, kāpēc jau sākumā norādīju, ka man šķiet – cilvēkā tuksnesis un dārzs satiekas, tie pastāv vienlaikus un savā ziņā varbūt pat ir viens no otra atkarīgi.

Dārza nosaukums latviešiem pazīstams no leišu daržas, un tā nozīme ir “ar sētu apņemta platība”, “platība noteiktām augu kultūrām”. ⁶ Lai arī par dārzu mēs nereti domājam kā par vietu, kurā attīrīt prātu, kur ļaut darboties rokām, kamēr domas klīst nezināmos un nestrukturētos ceļos, tomēr aizvien svarīgs man šķiet skatījums uz Ēdenes dārzu kā uz pilnību, pēc kuras tiecas cilvēka ego. Dārzs ir cilvēka ierobežotie sapņi, domas un mērķi. Un vai gan mēs nedzīvojam sabiedrībā, kura tiecas uz pilnību? Uz pilnību karjerā, pilnību mājās, uz jaunām drēbēm, ja vecās ir apnikušas vai izgājušas no modes (jā, jā – kad jūs pēdējoreiz lāpījāt zeķes?), uz labu publisko tēlu, galu galā – uz veiksmīgu karjeru un sasniegumiem? Protams, tas viss neizbēgami raksturo patērētāju un vienlaikus arī informācijas tehnoloģiju sabiedrību, kur par valūtu kļūst gan pati neskaidru mērķu vadīta cilvēka dzīve, gan arī tēls, kādu ir iespējams radīt sociālajos tīklos, lai šim neskaidrajam mērķim piešķirtu iluzoru īstumu, bet galu galā sāktu patērēt paši sevi.⁷  Un, tiecoties pēc pilnības, kuru nemaz nevaram sasniegt (jo, atgādināšu, pie Ēdenes dārza aizvien stāv divi ķerubi ar ugunīgiem zobeniem), mēs galu galā sevi iztērējam tik ļoti, ka esam spiesti tukšaini aizpildīt ar aizvien jauniem produktiem – iztukšoti un apmaldījušies, mēs meklējam atbildes uz neskaidriem jautājumiem, maldāmies paši sevī un pasaulē un nereti ļaujamies kārdinājumam izvēlēties vieglāko ceļu, kas dod skaidras un nepārprotamas atbildes, nevis meklējumus, kas, gluži kā klejojumi tuksnesī, var novest Apsolītajā zemē, bet var arī nekur nenovest. Taču tuksnesis cilvēkā ir vienkāršs atgādinājums par klusumu, par to, ka cilvēks radīšanas stāstā ir ieguvis īpašību, kuru Viljams Džeimss dēvēja par alkām pēc “VAIRĀK” (MORE) – proti, pēc tā, ko cilvēks uzskata par dievišķu, vai nu tas būtu kāds augstāks spēks, akmens, fetišs, abstrakta ideja, narkotikas vai Dievs. Šis dievišķais paģēr no indivīda atbildes reakciju, jo īpaši brīžos, kad viņu pārņem grūti izskaidrojamā apziņa, ka ar viņa dzīvi kaut kas īsti nav kārtībā. Un iespējamās reakcijas ir divas: vai nu atsaukties nepieciešamībai pēc “VAIRĀK” (un, piemēram, pievērsties kādai reliģijai), vai arī ignorēt to.⁸

Protams, patērētāju sabiedrībā, kas nepievērš sevišķi daudz uzmanības iekšējai refleksijai, jo tā bieži vien nenes sev līdzi tūlītēju sasniegtu rezultātu, šis Džeimsa “VAIRĀK” nereti tiek interpretēts un izdzīvots kā vienkāršs “vairāk”, bez lielajiem burtiem – vairāk preču, vairāk pašapzinīgu izpausmju, vairāk pakāpienu karjerā, vairāk darba, vairāk naudas, jo tā nes līdzi brīvību rīkoties, utt. Šāds “vairāk” ļauj cilvēkam domāt par sevi kā par mūžīgu, nevis laikā un telpā ierobežotu būtni, šāds “vairāk” ļauj cilvēkam domāt, ka viņš ir kļuvis “kā Dievs” un aicina pagriezt muguru dārzam, kas katru gadu kļūst par tukšaini un tādējādi nes līdzi arī apziņu par savu mirstīgumu un nespēju izvairīties no atklāsmes, ka Ēdenes dārzs, ko krājam ap sevi, ir mānīgs, pavisam tālu no tās pārpilnības, kuru ir dēstījis Dievs un no kuras mūs šķir – ķerubi un tuksnesis. Tomēr, lai dzīvotu tuksnesī, ir nepieciešama drosme – kā ontoloģisks jēdziens, kā ētisks akts, ar kuru cilvēks apliecina savu būtību, kā apliecinājums, kuram piemīt “par spīti” raksturs. Šāda drosme dažos gadījumos ietver atteikšanos no patībai piederīgiem elementiem, kas tomēr kavē sasniegt faktisko piepildījumu. Šāda drosme ietver patības ravēšanu, šo bezgalīgo darbu, kad aizvien jāmācās atšķirt derīgie asni no trekni sazēlušajām nezālēm. Šī drosme cilvēkam ir nepieciešama, lai apzinātos savu neesamību (neiru, non-being), savu galīgumu gan ontoloģiskā, gan garīgā, gan arī morālā ziņā, apzinātos neesamību, kas draud ar nāvi, tukšumu, vainu un bezjēdzību.⁹ Un, gluži kā ravēšana, šī drosme būt ir bezgalīgs darbs, tā paģēr kustību, ceļojumu tukšainē un vienlaikus tiecību uz vagām, kas briedina augļus, uz īso prieku, kad, sakrāvis maisā resnus, sulīgus burkānus kopā ar kadiķu zariņiem, ķerrā tos aizved uz pagrabu. Lai ziemā, kad dārzs tukšs gaida nākamo pavasari, tie kalpotu kā solījums jauna pavasara atnākšanai, kā cerība uz nākamo silto, darbīgo vasaru.  Un varbūt tieši tāpēc dārza un tuksneša bibliskās alegorijas mūs aicina kļūt par cilvēku no dārza, kurš nebaidās ne tuksneša, ne tukšaines, jo zina, ka tieši tuksnesī Dievs viņam būs vistuvāk, ka tieši tuksnesī Dievs viņam sniegs savu roku.

Eseja publicēta rakstu sērijā par pretmetiem

1. Plašāk par dārza simboliku Senajā Ēģiptē sk.: Cornelius I. The garden in the iconography of Ancient Near East: A study of selected material of Egypt. Pieejams tiešsaistē: https://journals.co.za/doi/pdf/10.10520/AJA10318471_239 [skatīts 05.05.2025.].   (atpakaļ uz rakstu)
2. Savukārt tuksnesis ir tās pašas cilmes kā vārds tukšs, līdzīgs senākiem vārdiem tuksna, tukšna, tuksnība. Paralēli latviešu valodā lietots arī vārds posts. Sk.: Karulis K. Etimoloģijas vārdnīca. Rīga: Avots, 2001. 1070. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. The desert in Scripture. Holy Hill Hermitage. Pieejams tiešsaistē: https://www.holyhill.ie/the-desert-in-scripture/ [skatīts 05.05.2025.].  (atpakaļ uz rakstu)
4. McGrath A. E. Christian Spirituality. An Introduction. Blackwell, 1999. Pp. 100–103.  (atpakaļ uz rakstu)
5. McGrath A. E. Christian Spirituality. An Introduction. P. 103.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Karulis K. Etimoloģijas vārdnīca. 203. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Plašāk par virtuālā patērētāja jēdzienu mūsdienu sabiedrībā sk.: Jankovska I. Krīžu un virtuālās vides ietekme uz mūsdienu patērētāju. Promocijas darbs. Rīga: RTU, 2024. Pieejams tiešsaistē: https://ebooks.rtu.lv/wp-content/uploads/sites/32/2023/12/PD_Ilze-Jankovska.pdf [skatīts 05.05.2025.].  (atpakaļ uz rakstu)
8. Klassen M. L. Bad Religion. The Psychology of Religious Misbehavior. University Press America, 2007. Pp. 8–9.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Brīva interpretācija par teoloģijas klasiķa Paula Tilliha brīnišķīgo grāmatu Drosme būt. Tillich P. Courage to Be. New Haven & London: Yale University Press, 2014.  (atpakaļ uz rakstu)