— Par Rietumu un Austrumu binaritāti un domāšanas starppasaulēm

Ir bijis ierasts domāt, ka pasaule ir dalāma divās lielās kultūras zonās – Rietumos un Austrumos. Šī binārā opozīcija, kas savulaik kalpoja Eiropas pašizpratnei un ekspansijai, šķiet gan vilinoša, gan maldinoša. Nereti dzirdam apgalvojumus, ka eiropieši, un jo īpaši to Ziemeļamerikas pēcteči, domā analītiski un objektcentriski, kamēr Āzijas sabiedrības – īpaši Ķīnā un Japānā – dod priekšroku holistiskai, kontekstuālai domāšanai. Šāda polarizācija ir tikai daļēji adekvāta, jo balstās uz kultūras stereotipiem, aizmirstot par to, cik dziļas atšķirības pastāv arī pašos Rietumos – kā arī starp dažādām Austrumu kultūrām. Jo, patiesi, vai  mēs varam ar pārliecību runāt par “Rietumu domāšanu”, kad antīkā Grieķija un mūsdienu liberālisms atšķiras tikpat krasi kā vēdānta no konfuciānisma? Vai “Austrumi” apzīmē budisma meditācijas klusumu, musulmaņu dievbijību vai daoistu ne-rīkošanos vuvei? Šādos salīdzinājumos ātri vien kļūst skaidrs, ka “Austrumi” un “Rietumi” ir daudzslāņaini simboli, kas vairāk atklāj salīdzinātāja pozīciju nekā pašas kultūras.

Un tomēr: ja atšķirības pastāv, kur tās meklējamas? Vai tās slēpjas ēdienos un apģērbā? Vai varbūt tajā, kā cilvēki veido attiecības ar savējiem un svešajiem, kā apvalda dusmas vai pielāgojas sabiedriskajam diskursam? Varbūt tās izpaužas mazās, ikdienišķās ētikas praksēs – cieņā, pazemībā, atturībā, spējā nožēlot savus pārkāpumus un tā visa iztrūkumā. Kultūra nav tikai teorija – tā ir iemiesots dzīvesveids.

Mēs bieži raugāmies uz citām sabiedrībām ar pārsteigumu vai neizpratni – viņu paražas šķiet dīvainas, pat nepieņemamas. Bet retāk mēs pajautājam: kā mēs paši izskatāmies no viņu skatpunkta? Vai arī – kā mēs izskatītos paši sev, ja vērotu sevi no pagātnes sabiedrību perspektīvas? Tas, ko mēs šodien saucam par “normālu”, rīt var šķist brutāls. Tas, ko mēs saucam par “civilizētu”, citviet var tikt uztverts kā svešs vai pat barbarisks. Mēs dzirdam par šausmu stāstiem no kādas kara postītas zemes vai “atpalikušas” valsts, bet bieži vien palaižam garām līdzīgas šausmas tepat līdzās. Mēs izvēlamies neskatīties vai pierodam pie tām. Vai arī vienkārši neuzskatām tās par pietiekami “citādām”, lai pamanītu. Vardarbība ģimenē, sociālā nevienlīdzība, apspiestība kultūras aizsegā – tās var notikt jebkurā sabiedrībā, arī tādā, kura pati sevi uzskata par attīstītu un humānu.

Šeit atkal atgriežamies pie jautājuma par perspektīvu. Nevis tikai kā mēs raugāmies uz citiem, bet kā mēs vispār spējam pārvērtēt paši sevi. Nevis “mēs un viņi”, bet – kādi mēs būtu, ja būtu viņi?

Šeit nonākam pie vēl dziļākas mīklas: pīļknābja mīklas (platypus conundrum). Kā lai atpazīst un izprot to, kas neatbilst nevienai no mums ierastajām kategorijām? Tāpat kā pirmie Eiropas dabas pētnieki nespēja saprast dzīvnieku, kas ir pa pusei zīdītājs, pa pusei putns: gluži kā ķīniešu mitoloģiskie pūķi, kas apveltīti ar čūskas ķermeni, zivs zvīņām un putnveidīgām kājām. Ar eiropiešiem svešām kultūrām, sabiedrībām un pasaules skatījumiem ir bijis tapāt kā ar pīļknābi – tos grūti klasificēt. Turklāt šis neizpratnes aspekts atsedz vēl kādu dziļu Eiropas pretrunu: to, ka bieži vien “svešie” tiek izmantoti kā spogulis, kurā Rietumi redz paši sevi – vai nu kā pārāki, vai arī kā zaudējuši autentiskumu. Taču mēs, eiropieši, reiz paši bijām barbari, kuriem grieķi un romieši piešķīra primitīvu statusu. Vai nav raksturīgi, ka tieši tie, kuri nesen kļuvuši par kultūras dalībniekiem, visbiežāk pārspīlē savas manieres, stilu un rafinētumu? Tāpat kā nouveau riche, kuri jauc eleganci ar greznību, arī kultūras jaunbagātnieki mēdz uzsvērt savas manieres līdz pat pārspīlējumam. Tāpēc var jautāt: vai pārspīlēta kultūras “iedzimtība” un savējā apliecinājums nav aizsardzības mehānisms pret neklasificējamā svešā klātbūtni? Jo, ja pastāv cilvēki vai sabiedrības, kuras nevar ielikt mūsu izpratnes rāmjos, varbūt mūsu izpratnes rāmis nav universāls?

Un te nonāku pie personiskas pieredzes. Pēc 14 gadiem Taivānā, kas bija pilnvērtīgi, piepildīti, bieži eudaimoniski gadi, es atklāju, ka jūtos gan tuvs, gan svešs – reizē. Es nekad pilnībā neintegrējos, bet arī Latvijā vai Eiropā, kur man it kā būtu “jājūtas kā mājās”, es šo māju sajūtu bieži nejūtu. Tā vietā ir pastāvīgs, trausls līdzsvars starp piederību un atsvešinātību.

Varbūt tā ir kosmopolītam lemtā sajūta – būt reizē savādam starp savējiem un tuvākam starp svešajiem? Tā vairs nav romantizēta svešatnes ilūzija, bet arī ne šķietamība par organisku piederību. Tā ir pārkulturāla klātbūtne, kas apzinās katra diskursa robežas, bet joprojām meklē kopīgo. Nevis tāpēc, lai izlīdzinātu atšķirības, bet lai dzīvotu ar tām. Jo galu galā varbūt būtiskais nav tas, vai cilvēks piedalās vienā vai otrā kultūrā, bet vai viņš dzīvo ar cieņu, pazemību, līdzjūtību, pieklājību un godaprātu. Varbūt pat ne tas, ko viņš domā, bet kā viņš domā, un vēl vairāk – kā viņš ir šajā pasaulē.

Un tomēr – atšķirības paliek. Tās paliek kā klusas atgādinājuma zīmes tam, ko Hanna Ārente reiz teica: pasauli apdzīvo nevis “Cilvēks”, bet cilvēki. Nevis viena būtne ar vienu pieredzi, bet daudzi ar atšķirīgiem skatpunktiem, vēstures ceļiem, uzvedības kodiem. Mēs nedzīvojam kā ideāli, saprātīgi subjekti – mēs esam iemiesoti, situēti, kultūrā ieauguši. Ārente to uzsvēra, atgādinot, ka plurālisms nav šķērslis, bet pamats politiskajai pasaulei.

Daudzas no mūsu binārajām opozīcijām, piemēram, diena un nakts, izriet no mūsu ierobežotās uztveres. Dienas un nakts cikls ir pieredze, kas rodas mūsu kā planētas virsmas iemītnieku mērogā. Ārpus Zemes atmosfēras nav ne dienas, ne nakts – tikai nepārtraukta gaismas un tumsas neesamība, atkarīga no skatpunkta. Arī citas binaritātes – piemēram, dzimums – nes sevī līdzīgu neskaidrību. Lai arī dažiem tas joprojām ir strīdīgs jautājums, dzimumu pretstati (tāpat kā lomas, ko kultūra tiem piedēvē) nav tik nemainīgi kā mūsu gravitācijas saikne ar Zemi. Tie ir kā atmosfēra – pasargājoša, bet arī ierobežojoša.

Taču jāatceras, ka ir arī dinamiskas binaritātes, kuras nav iespējams atmest tik vienkārši, cik iesēžoties kosmiskajā kuģī un izraujoties no sargājošās atmosfēras. Tās ir pasaules kā tādas mainīgās struktūras elementu pamatā. Pats fakts, ka mēs vispār spējam domāt, vērot, klasificēt, veidot formu, liecina par kādu iepriekš noteiktu atšķirību. Painterpretējot Morisu Merlo-Pontī: pasaules miesa sastāv ne tikai no sargājošās ādas un mīkstajiem audiem, bet arī no kauliem un cīpslām. Atšķirības šajā sublunārajā sfērā ir nepieciešamības, nevis tikai sociāli radīti konstrukti.

Piemēram, vīrieša un sievietes binaritāte vai, precīzāk sakot, tēvišķā un mātišķā bioloģiskā funkcija kādā konkrētā homo sapiens sugas attīstības posmā ir priekšnoteikums tam, ka šīs esejas rakstītājs vispār ir dzimis un spēj par to rakstīt. Var, protams, filosofiski apšaubīt šo parādību pastāvīgumu vai apgalvot, ka cilvēces evolūcija varēja aizvirzīties citā virzienā, kur, piemēram, kāda cita dzīvnieku suga būtu attīstījusi domāšanu un tekstuālu atainojumu. Bet realitāte – vismaz pašreiz – ir tāda, kāda tā ir, un binārās struktūras, kaut mainīgas, ir iekļauta mūsu iemiesotajā esībā.

Katrs šķietami skaidrais pretstats ietver sevī sliekšņa problēmu. Kur beidzas diena un sākas nakts? Vai tas ir atkarīgs no gaismas intensitātes, no krāsas, no ēnas krišanas leņķa? Vai tas vispār ir nosakāms bez konvencijas palīdzības? Līdzīgi ir ar citām binaritātēm. Cilvēkam parasti ir gan labā, gan kreisā roka – un mums vajag abas, lai rīkotos pasaulē līdzsvaroti. Tās nav pretrunīgas, bet papildina viena otru.

Viena no sarežģītākajām binaritātēm, kas nodarbina filosofiju, psiholoģiju, ētiku un politiku, ir es–cits opozīcija. “Es” un “tu”, “mēs” un “viņi”. Identitāte reti veidojas vakuumā – tā parādās attiecībās, visbiežāk attiecībās ar citu. Šī opozīcija ir tik sena kā cilvēka pašapziņa, varbūt pat vēl senāka. Dzīvības uzturēšanai nepieciešamā homeostāze vienmēr ir jānodrošina pret kaut ko, kas ir ārpus – ārpus organisma, ārpus sevis. Vide, kurā eksistē ķermeņi, kas nav “es”, kas pretojas, bet arī piedāvā un atļauj. Tā kļūst par pirmo fonu, tā ir attiecība, pret kuru “es” sāk apzināties savu pastāvēšanu.

Ne visas binaritātes jāatceļ. Bet tas arī vēsta, ka tās nav absolūtas. Tās ir starpstāvokļu iezīmētas, caurvītas ar robežām, kas bieži izrādās plūstošas, nevis stingri novilktas. Un tajā atvērumā – starp “es” un “citu”, starp dienu un nakti, starp Rietumiem un Austrumiem – dzīvo domāšana, kas nav nedz relatīvisms, nedz dogma, bet mēģinājums būt godīgam pašam pret sevi un pret citiem.

Šī godīgā domāšana, kas izvairās no viegliem vispārinājumiem, prasa piepūli. Vispārināšana ir kognitīvs īsceļš – mehānisms, kas palīdz mums ātrāk orientēties, bet bieži vien uz tā rēķina cieš izpratne. Šodien, kad esam pakļauti gan biopolitikas, gan psihopolitikas režīmiem – kā to apraksta Mišels Fuko un Bjunčols Hans (Byung-chol Han) – šī nepieciešamība pēc īsceļiem tiek pastiprināta. Mēs vairs neatlicinām laiku domāšanai, kas nav tikai momentāna reaģēšanā uz ārējiem un iekšējiem ierosinātājiem kultūras ekosistēmā. Mēs vairs neatrodam scholé – brīvo laiku, kurā doma var nobriest. Bet šī brīvība ir nepieciešama, lai mēs spētu iejusties citā bez vēlmes to uzreiz klasificēt vai nosodīt.

Tomēr tieši tas, ka mēs spējam runāt par “mēs” un “viņi”, liecina par dziļu cilvēka apziņas struktūru. Tā liecina par spēju atšķirt, bet arī par nepieciešamību pēc atzīšanas. Aizvainojums (ressentiment) par ko rakstīja Frīdrihs Nīče (attiecībā uz vergu morāli), bet aizsāka domāt Hēgelis (attiecībā uz kunga un verga dialektiku) norāda uz šo ievainojamo vietu. Ja cilvēks netiek atzīts, ja viņš paliek neredzams vai nicināts, viņš sāk uzkrāt rūgtumu. Frēnsiss Fukujama raksta par thumos – grieķu izcelsmes vārdu un nojēgumu, kas apzīmē dvēseles dzīvotspēju, pašcieņu, tieksmi pēc atzinības.¹ Tieši thumoīdās kultūras, kas balstās uz cieņas meklējumiem, visbiežāk piedzīvo šo brūci – kad cieņu liedz, thumos kļūst par dusmām, par niknumu, par vēlmi pazemot pretinieku. Ne jau tikai otru, bet arī pašu sevi.

Un te rodas vēl viens jautājums: kāda ir robeža starp atzīšanu un pielāgošanos? Starp saprašanu un sevis pazaudēšanu? Jo ir viegli pateikt: “Iepazīsim citus, cienīsim svešo.” Bet ko tas nozīmē praksē? Vai tas nozīmē atteikties no saviem principiem? No savas morāles izjūtas? No sava diskursa? Ne vienmēr. Taču tas nozīmē – būt gatavam atzīt, ka arī citam ir savs diskurss. Ka arī citiem ir savi veidi, kā būt cilvēkam. Un tas prasa spēju dzīvot ar kognitīvu disonansi, ar pretrunām, ar neērtībām. Šī spēja dzīvot ar pretrunām ir, iespējams, viens no lielākajiem izaicinājumiem mūsdienu domāšanā. Mēs vēlamies konsekvenci, skaidrību, stingras robežas – bet pasaule nereti piedāvā nevis bināras struktūras, bet gan pelēkās zonas, starpposmus, robežu izplūdumus. Tādēļ, lai arī binaritātes ir domāšanas struktūras, tās nereti neatspoguļo realitātes plūdumu.

Tieši tāpēc mums atkal no jauna un jauna jāvingrinās domāt nevis “vai nu – vai”, bet “gan – gan” kategorijās. Dzīvot nevis ar izdzēstām, bet atvērtām robežām. Nevis relatīvismā, kur viss ir vienlīdzīgs, bet dialogā, kur atšķirīgais tiek uztverts kā sarunas iespēja, nevis kā drauds.

Vai ir kāda patiesība angļu rakstnieka Radjarda Kiplinga balādes par Austrumiem un Rietumiem slavenajā rindā, ka “Austrumi ir Austrumi, un Rietumi ir Rietumi, un nekad dvīņi nesatiksies”? Mēs reti pievēršam uzmanību dzejoļa pēdējām rindām, kur šie “dvīņi” beidzot satiekas – kaujas laukā. Vai tiešām mums jāgaida līdz sadursmei, līdz konfliktam, lai sastaptos? Vai tomēr nav iespējams satikties citādi – vidusceļā, sapratnes telpā?

Šajā kontekstā īpaši nozīmīga kļūst gandrīz visās ētikas teorijās  sastopamais Zelta likuma morālais princips un tā mūsdienīgā interpretācija. Piemēram, senķīniešu domātājs Konfūcijs (“ko pats nevēlies, nedari citiem”) un Jēzus (“Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem”) to apgalvoja dažādās formās – negatīvā un pozitīvā. Bet būtība ir viena: attieksme pret otru kā pret līdzvērtīgu. Un šeit vairs nav svarīgi, vai tu dzīvo Rietumos vai Austrumos, vai esi sieviete vai vīrietis, vai runā latviski, ķīniski vai arābiski. Ja tu spēj iedomāties otru kā tādu, kurš jūtas, cieš, alkst cieņas, tad tu esi jau spēris soli pretī cilvēcībai.

Tieši šajā spēlē starp formu un bezformību, starp “es” un “citu”, starp Rietumiem un Austrumiem, dzimst domāšana, kas nevis vienkāršo pasauli, bet palīdz to ieraudzīt daudzslāņaini. Nevis lai radītu vēl vienu teoriju, kas visu izskaidro, bet lai saglabātu cieņu pret to, kas pretojas izskaidrojumam. Varbūt tieši šeit ir konfluences filosofijas uzdevums – nevis sapludināt kultūras, bet redzēt, kā tās satiekas, kādu rakstu un musturu veido to krustpunkti, kā domāšana var iezīmēt vietu, kur dažādais atklājas nevis kā šķērslis, bet kā ceļš.

Es rakstu šo tekstu kā kāds, kas reiz piederēja, bet vairs nepieder, un vienlaikus – kā kāds, kas nekad nav pilnībā piederējis, bet vienmēr mēģinājis saprast. Tāpēc šī eseja nav tikai par Rietumiem un Austrumiem. Tā ir arī par mani. Un varbūt arī par tevi. Tā ir par to, kā būt cilvēkam laikā, kurā piederība atkal kļūst trausla, robežas – pārvietotas un sapratne – dārgāka nekā jebkad. Laikā, kurā mums tiek atgādināts: domāt nenozīmē izvēlēties starp diviem variantiem, bet iemācīties klausīties arī tajā, kas ir starp tiem. Un šajā starptelpā – starp vārdiem, starp kultūrām, starp domāšanas veidiem – varbūt mēs atradīsim nevis patiesību ar lielo burtu, bet iespēju: būt, domāt, saprast. Nevis kā rietumniekam vai austrumniekam, bet kā cilvēkam.

Eseja publicēta rakstu sērijā par pretmetiem 

1. Fukuyama F. Identity: The Demand for Dignity and the Politics of Resentment. ‎New York: Farrar, Straus and Giroux, 2018.  (atpakaļ uz rakstu)