Kaspars Eriks (Caspar Eric, 1987) ir dāņu dzejnieks un aktīvists, vairāk nekā desmit dzejas krājumu autors. Viņš pieskaitāms tai Latvijā praktiski nepazīstamajai mūsdienu dāņu rakstnieku un dzejnieku paaudzei, kas šobrīd pasaulē iemanto aizvien lielāku redzamību ar saviem politiski iekrāsotajiem darbiem, kuri kritizē neoliberālo kapitālismu, sociālo netaisnību un bezdarbību klimata krīzes priekšā. Erika laikabiedri citu starpā ir Teiss Ērntofts, Punctum jau publicētais Jonass Eika un Olga Ravna, kuras debijas romānu Darbinieki plāno izdot Satori. Eriks dzīvo ar cerebrālo trieku, un personīgā pieredze ar invaliditāti ir gan viņa rakstības, gan aktīvisma centrā. 2023. gadā viņš bija viens no iniciatoriem kampaņai #UndskyldViErHer (#PiedodietKaEksistējam), kuras dalībnieki iestājās pret Dānijas finanšu ministra plānu samazināt finansējumu sociālajiem pakalpojumiem, kas īpaši sāpīgi skartu cilvēkus ar invaliditāti.
Eriks ir sastādījis leģendārā (latviski diemžēl netulkotā) dāņu dzejnieka Mihaela Strunges (Michael Strunge, 1958–1986) izlasi Min krop er tung af drøm (Mans ķermenis ir smags no sapņa), piedalījies muzikālajā projektā Intet altid un kā dramaturgs strādājis pie Orhūsas teātra iestudējuma #Amlet. Dāniski tulkojis amerikāņu rakstniekus Oušenu Vongu, Tao Linu u.c., par savu dzeju saņēmis vairākus nozīmīgus Dānijas literāros apbalvojumus. Šeit publicēts cikls no Erika nesenākā krājuma Krips (Crip), kas Dānijā iznāca šovasar, kad man bija iespēja Eriku dzirdēt festivālā Louisiana Literature, pateicoties Ziemeļvalstu ministru padomes radošajai stipendijai.
Atdzejotājs
T4
brīdi pirms ierodamies Berlīnes dzīvoklī
B izlec no takša.
viņa atbalstās pret ceļmalas koku
un izvemjas.
vakar bija Vecgada vakars.
mums ir paģiras.
mēs strīdējāmies
es jutos nesaprasts.
izgāju uz terases un pīpēju, kā tādās reizēs.
tagad dodu B ūdenspudeli
un šoferis signalizē –
nesteidzieties.
vēlāk mēs ēdam picu
un netfliksā skatāmies The Reader.
Keita Vinsleta spēlē
nacistu sardzi ar disleksiju
kura labāk izvēlas tikt notiesāta
nekā atzīt savu invaliditāti.
B jautā, vai neiesim ārā
apskatīt T4 memoriālu –
piemiņas vietu tiem kripiem
kurus nacisti nogalināja.
*
esmu uzvilcis rozā Gucci kurpes
kā vairogu
pret paģiru trauksmi
un cilvēku skatieniem.
tās mirdz sniegā
ceļā uz Tiergartenstrasse 4.
labākais draugs atraksta ziņu
ka sācis lietot antabusu.
un laimīgu jauno gadu.
viņam nozīmēta sociālā darbiniece vārdā Bolete.
uzgaidāmajā telpā divi cilvēki bija paņēmuši līdzi elektroskūterus.
*
T4 memoriāls atrodas
tuvu maģistrāles krustojumam –
zila stikla siena
priekšā infoekrāna panelim.
kāds ir iededzis plošku.
“Memorial site and information point,” stāv rakstīts.
tik perifēra vēsturē
ir cilvēku ar invaliditāti iznīcināšana
ka vajadzīgs paskaidrot
kas ar to domāts –
vismaz 250 000 cilvēki ar invaliditāti
tika nogalināti.
bērnus aizveda sarkanās ātrās palīdzības mašīnās
vai aizsūtīja uz “sanatorijām” laukos.
tuvinieki pēcāk saņēma vēstuli
par negadījumu
vai slimības saasinājumu –
šeit izmantoja pirmās gāzes kameras
nomaskētas par dušām.
the useless eaters, mūs sauca.
mūsu nāvi uzskatīja par žēlsirdības dāvanu.
tādi cilvēki kā dr. Hans Aspergers
iedalīja bērnus divās grupās –
tādos, kas radīja slogu
un tādos, kas radīja resursus.
*
gan atbrīvošana, gan iznīcināšana sākas valodā.
*
pie stikla sienas līst.
B ir devusi man telpu
iet un izlasīt vienatnē.
viņa stāv infopaneļa galā
un apskauj mani
it kā pēc maratona.
neliela asara – mana un ne mana.
viens no attēliem, kas manī dziļi ierakstīts
ir no vācu mācību grāmatas
par ekonomiku.
pa kreisi – zīmējums
institūcija cilvēkiem ar invaliditāti.
pa labi – septiņpadsmit mājas
ar dzīvokļiem “strādnieku ģimenēm”.
zem abiem attēliem
veikti aprēķini.
izmaksas – 104000 reihsmarkas.
Erbkranke fallen dem
Volk zur Last, stāv rakstīts.
retorika, ko dzirdam arī šodien
no finanšu ministra, izglītības un bērnu lietu ministra
un mūsu premjerministres.
*
mājupceļā
tramvajā
izlasām:
tieši šobrīd
Gazā
ik dienu
desmit bērniem
amputē
vienu vai vairākus
locekļus.
tad izkāpjam
un paēdam
pitu
pie tā tur
ar zelta zobu
kur dod
ekstra tomātus.
*
okej: es dodos uz Neue Nationalgallerie. vajadzīga pauze no visām traģēdijām. bet ne sūda, tur ir izstāde par Entartete Kunst. nacisti cenzēja un izsmēja, piem., Pikaso un uzskatīja veidu, kādā viņš zīmē kājas, par slimības simptomu (greizā pēda). cilvēki baiļojās, ka portreti ar šķībajiem un neperfektajiem cilvēkiem ielavīsies sabiedrības apziņā, ka cilvēkus ar invaliditāti uztvers kā kaut ko skaistu. viņi dedzināja gleznas un grāmatas par cilvēkiem ar invaliditāti. 1937. gadā Minhenē brīdināšanai un iebiedēšanai sarīkoja deģeneratīvās mākslas izstādi. turklāt vairākus māksliniekus, kas cieta no fiziskām vai psihiskām kaitēm, nogalināja kā daļu no Aktion T4.
atpakaļ pie dzīvokļa es pamanu korgiju. tam ir lauzta mugura. ķepas ir stingri iestiprinātas ritentiņu statīvā. saimnieks to asi rauj sev pakaļ. es gandrīz salūztu.
*
piedrāzt ideju, ka mākslai jābūt kam vairāk par spoguli.
*
vakarā
nopīkst ziņa
no draudzenes –
slikta ultrasonogrāfija
viņa šaubās
vai viņiem nepārtraukt
grūtniecību –
ja viņi to izdarīs
viņa piedzemdēs
nedzīvu embriju.
es ceru tu zini,
ka es nemaz
JŪS NEIENĪSTU ;)
viņa raksta.
bet man liekas
šobrīd es vienkārši
nespēju. <3333
es rakstu, ka saprotu
tāpēc, ka es saprotu.
es pats
nebiju drošs
vai teiktu jā
bērnam ar invaliditāti
toreiz
kad mana bijusī draudzene
bija 11. nedēļā.
līdz embrijs
aizgāja
pats no sevis.
es baidījos
no tiem secinājumiem
ko cilvēki izdarīs.
*
ir bērni, kurus mēs gribam, un bērni, kurus mēs negribam.
pirms trim gadiem Vidusjitlandes reģionā pāris pieprasīja abortu pēc robežas, kas tolaik bija noteikta 16. nedēļā.
ja ultrasonogrāfija uzrādīja deformācijas, varēja pieprasīt tā saukto vēlo abortu.
pāris Vidusjitlandē pamatoja savu prasību pēc aborta ar to, ka bērns bez vienas rokas piedzīvos diskrimināciju. galu galā viņi saņēma atļauju.
normalitāte nav miglaina struktūra.
Karla Stainkes politika un retorika nav pazudusi, tikai ieņēmusi jaunas formas.
Dānijā tiek abortēti 97 procenti visu embriju ar dauna un deformāciju risku.
pirms diviem gadiem Norvēģijā šis skaitlis bija uz pusi mazāks. tagad viņi ir mūs gandrīz panākuši.
mātei, kuru pazīstu, jautāja, vai viņa ir droša, ka grib ņemt no slimnīcas līdzi uz mājām savu meitu.
*
nākotnē tādi cilvēki kā es
vairs nedzims.
un mēs to svinēsim
kā tehnoloģisku soli uz priekšu.
netiks uzcelts
neviens muzejs
cilvēkiem ar invaliditāti.
No dāņu valodas atdzejojis Andrejs Vīksna