— Uz perona izaudzis koks

Par Ausmas Perons debijas dzejoļu krājumu Tā beidzot tu (Strāva, 2025)

 

Plašo un daudzveidīgo 2025. gada debijas krājumu klāstu papildinājušā Ausmas Perons dzejas krājuma Tā beidzot tu nosaukumā ir norādes uz gaidīšanu, kavēšanos un sagaidīšanu. Līdz galam neizteiktas sāpes, jo nav jau īsti kam tās uzticēt, zaudējumi un trūkums ir tēmas, caur kurām steidzas strādājoša sieviete, rīdziniece, mazmeitiņa, meita, māte, māsa, vienlaikus kļūstot par visu, ko viņa redz un ko iedomājas. Krājuma nobeiguma poēma simboliski atgriežas pie sagaidīšanas jeb dzemdībām. Iespējams, kaut kā jauna dzimšana, par spīti brīžiem drūmajam kontekstam, ir virsmērķis, kuru pauž Perons dzeja.

Ausma Perons piedalījusies dzejas lasījumos, publicējusies satori.lv, dzejas kopkrājumā Neviens tev neticēs, atdzejojusi Patrika Džeimsa Eringtona dzeju.  Skopās tīmekļa ziņas par Ausmas Perons personību atklāj, ka autore, īstajā vārdā Katrīna Gaile, dzimusi astoņdesmitajos gados pagājušajā gadsimtā. Man liekas būtiski uzsvērt paaudzi, jo Perons dzejoļos ienesusi padomju laika reālijas ar tik lielu ticamības līmeni, ka dažbrīd tās šķiet dzejoļos iedzīvojušās kā smagas, neērtas mēbeles ar asiem stūriem. Tomēr autore pārzina paņēmienus, kā smago padarīt vieglāku, “mēs pārkārtojam istabas / pārbīdot skapjus ar zaļu kartupeli” (43. lpp.). Atvieglojošs princips smago lietu pārvietošanai cauri telpai un laikam ievērots visā krājumā.

Neslēpšu, pirms piedāvājuma rakstīt apceri par Perons dzeju, grimu drūmās domās par apokaliptisko ainavu aiz loga un prātoju, kā dzeja var nekļūt melīga vai izvairīga realitātē, kurā tai šobrīd šķietami nav vietas. Prokrastinācijas posmā pirms krājuma lasīšanas centos pieburt vēlamo ar muļķīgām domām: “Lai šie dzejoļi ir ikdienišķi, lai tajos nav nekā psihisko stāvokli destabilizējoša, lai tie ir peldpūšļi, pie kuriem pieķerties vājuma brīdī un aizpeldēt uz tuvāko salu.” Notika pretējais. Ausmas Perons dzejas lasīšana nav nekāda plunčāšanās, tā slēpj dziļu traumu ūdeņus. Ne sala, bet gan vientuļu cilvēku arhipelāgs, sliktu dienu, varbūt pat gadu virkne, mušpapīrs, kurā iespējams ieķipt, ja nepiesargās. Tomēr Perons dzejoļos prot soļot pāri nelaimēm, tādējādi rādot ceļu, kā pārāk negruzīties par to, ko nespējam mainīt.

Dzejas krājumā ievietotajos dzejoļos izmantots verlibrs bez pieblīvējuma ar metaforām. Katrs dzejolis drīzāk atgādina nelielu stāstu, tomēr nekļūstot par dzejprozu. Panākta izteiksmes vienkāršība, kas sasaucas ar Perons pašaprakstu intervijā. “Es esmu tāda [..] vienkārša,” saka Perons,“[..] daži vēl to cilvēcību [dzejā] saliek ar kaut ko sirreālu.”

Manā skatījumā dzejai ne vienmēr jābūt lakoniskai, jo arī asimetrisku zaru mudžeklī var dzīvot mušiņas no Sarkanās grāmatas. Un ko tad, ja zars ir nozāģēts? Taču Perons dzejā lakonisms iegūst iedarbes spēku. Sava artava tajā ir izkārtojumam, kas rada krājuma vienmērīgas virzības un viendabīguma iespaidu, formāli neizceļot kādu atsevišķu dzejoli. Iespējams, pie izkārtojuma meistarīgu roku pielicis redaktors Henriks Eliass Zēgners. Dzejas krājumos, arī pēdējo gadu, reizēm mēdz būt saredzams, kur redaktora rokas pārpalicis, pieticis vai pietrūcis. 

Lai arī iespaidot ar spilgtiem izteiksmes līdzekļiem nav Perons pašmērķis, dzejoļos mērķtiecīgi izmantotas metaforas, piemēram, “pēdējā skolas dienā dažām ir plandošas kleitas / kā krāsaini nekad nelietoti spārni”  (42. lpp.), netieši norādot uz kontrastu starp skarbo eksistences matricu cietuma vidē un mākslas nodarbību pavērto skatu uz Zunda kanālu un brīvību. Vasaras sākumā pat iespējams noticēt, ka tā ir ar roku aizsniedzama pa cietuma vēdlodziņu.

Viens no, manuprāt, neticami iedarbīgiem dzejoļiem, drīzāk dzejolis stimulants nekā anestētiķis, ir:

“atceros
kā man bērnībā iespēra zibens 
seši gadi bija
lija lietus
ierāva mani zemē
bez sāpēm
nosmirdēja pēc sēra
es pacēlu galvu
man blakus aizdegās koks.” (20. lpp.)

Šajā dzejolī koncentrētā veidā atklājas Perons dzejai raksturīgais.  Pirmkārt, tas varētu būt paņēmiens pārāk daudz neizteikt vai, ja izteikt, tad pieklusināt, mazināt traģēdijas vai pārdzīvojuma nozīmi, lai to vispār varētu izturēt: “ierāva mani zemē / bez sāpēm.” Otrkārt, diezgan daudzos krājuma dzejoļos autore notiekošo atklāj caur bērna skatījumu, un īpaši satriecoši tas izdevies dzejolī, kas man šķita krājuma ass – nevis dzejolis viņa runā ar kaķiem, kura pēdējā rindiņa “tā beidzot tu” izmantota krājuma nosaukumā. Runa ir par dzejoli mamma ģērbj mani aizmigušu (43. lpp.).  Šajā dzejolī izmantotais atkārtojums “es nedzirdu ko Zaks saka Kellijai” ne vien lasītāju pietuvina post perestroikas laikmetam ar pirmajiem amīšu seriāliem pusaudžiem, ko rādīja tālaika TV, bet it kā nenozīmīgā frāze – “es nedzirdu, ko Zaks saka Kellijai” – tiek izmantota ar atšķirīgu konotāciju. Pirmajā pieminējumā ar aizkustinoša mīļuma ainu starp māti un meitu, otrajā atkārtojumā tā atsedz traģēdiju, jo:

“kad pieceļos un veru ciet istabas durvis
satieku mammu apakšveļā
rokās viņai ir vadiņi
mamma aiziet uz vannas istabu
es nedzirdu ko Zaks saka Kellijai
ir sniegots marts
mamma saģērbta aizmigusi
un tumši zaļajā kleitā
viņai noteikti salst.”

Vēl viens dzejolis, kurā izmantota pieredzes transformācija mazāk draudošā atainojumā, iespējams, ir dzejolis par to, kā vecmāmiņa tiek galā ar bandītu (“desmaizes mēs gājām ēst tērpušās naktskreklos”, 45. lpp.). Kad nokļuvu līdz tam, kā zaglis “rotēja ap sevi kā milzu lempis rotaļlaukumā”, skaļi smējos, bet suns miegā iesmilkstējās, jo laikam smiekli klusajā dzīvoklī naktī izklausījās biedējoši. Iespējams, dzejas krājuma bērnam arī bija bail, un varbūt arī nerealizējies bandīts baidījās, un varbūt pat ome baidījās. Manā subjektīvajā dzejas uztverē emocijas, kas varētu atbilst reālajai situācijai, un arī pēc dzejoļa izlasīšanas ir gluži vai notveramas gaisā, disonējoši humoristiski izteicieni veicina dzejas bērna tēla papildus trausluma iespaidu.

Perons dzejnieces būtība dzejoļos atklājas neprognozējamos veidolos, ar dažādu smaržu, smaku un krāsu. Domāju, ka iemiesošanās ir viena no Perons spēcīgākajām spējām, turklāt tik izteikta, ka autore kļūst par dzejas tēlu (vai otrādi). Es tiešām noticu, ka viņa var būt jebkas: “Es esmu patversmes suns Dollija [..] es esmu Dollija Pārtone [..] es esmu izjaukta mīkstā mēbele [..] es esmu mana meita ratiņos.” (15., 16. lpp.)

Liekas ticami, ka jau pieminētais bībeliski liesmojošais koks dzejolī atceros kā man bērnībā iespēra zibens (20. lpp.) ir sešgadīgā bērna metafora. Tā kā atvērumā blakus šim dzejolim atrodas spēcīgs dzejolis ar reālistiska pārdzīvojuma “kad es izskrēju no tās maksimas” aprakstu (21. lpp.), neviļus jādomā, kur dzejolī atrodas robeža starp reālo un simbolisko. Degoša matērija kā simbols garīgai transformācijai nav jaunums ne dzejā, ne reliģiskos tekstos. Kaut vai degošais ērkšķu krūms, kas dega, bet neapdzisa, atklājot Mozum dievišķo, kas vienlaikus ir esošais (2. Moz. 6:2–7:7; 11:1–4; 12:35–36). Mūsdienu latviešu dzejā, šķiet, Zēgnera debijas grāmatā Elementi bija dzejolis, kurā dzejas Es uzceļ un pats nodedzina māju. Toreiz mani ļoti iespaidoja šis dzejolis, tāpat kā Perons liesmojošais bērns. Vēl tagad jādomā, kas īsti ir esamības nosvilināšana līdz pamatiem? Un kādēļ Elementos tā asociējās ar tēva tēlu?

Saķerē ar konkrēto Perons dzejoli nekādu norāžu uz koka-bērna aizdegšanos saistībā ar tēvišķuma destruktīviem aspektiem nav (tā ir tikai mana halucinēšana), lai gan dzejolis varētu manifestēt robežšķirtni, aiz kuras esošais pārvēršas par ko citu. 

Tēva tēls krājumā parādās bieži. Īpaši sākumā, un kādu brīdi pat liekas, ka viss krājums būs par tēvu, kas patiesībā būtu interesants konceptuāls risinājums. Perons ar tēvu saistītie dzejoļi ir par slimību, zaudējumu, sērām, un tajos rodama intensīvu jūtu dinamika. Ja velk paralēles ar citiem pēdējos gados iznākušiem krājumiem, tad tādas varētu būt ar Maijas Priedītes pirmo dzejoļu krājumu “pirmais dzejoļu krājums”. Abām autorēm raksturīgs izteiksmes reālistiskums, bet Priedītes gadījumā dzejā ir daudz dzīvesspara pat sērās.

Zaudējums Perons dzejā ir nenovēršamība. Bet ir jādzīvo tālāk, jo kā daudzām sievietēm, Perons dzejas sievietei ir smagi jāstrādā, lai pabarotu bērnus, lai liktu ratam ripot. Tomēr starp izdzīvošanas slogu “man jāuzglezno vismaz sešdesmit portreti / sākumam” (26. lpp.) un dīvainām cerībām “guļu saliekamajā gultā / pilnā ar ņurdzekļiem / trūdos siltos / ir cerības ka no manis izaugs koks” (33. lpp.), šī, manuprāt, ir pieaugšanas grāmata.

Dzejas sievietes identitātes pārmaiņu sākumu varētu apliecināt dzejolis tumši zils (32. lpp.), kurā viss it kā notiek diezgan klasiski – viņa dzīvo, strādā, domājams, saņem algu, bet piepeši atskārt, ka “tumši zils / aiz loga / tava dzīve / bet tev nav / ne kaulu ne sejas”, un no kartupeļu mizām izritinās kaut kāda čūska, kura nav ar šo visu mierā.

Mani šis dzejolis rosināja uz domām, ka varbūt brīdim, kad cilvēks sev uzdod jautājumu “Kas es esmu?”, nav svarīgs gaduskaits, bet gan apņēmība mazliet parūpēties par sevi tādu, kāds nu šajā šīzīgajā pasaulē esi sanācis. Tādā kontekstā krājuma pēdējais dzejolis, poēma Manas dzemdības (49. lpp.), nav nejaušība un vēsta ne tikai par meitas Gunas, bet arī par dzejnieces dzimšanu.

Vēl jāpiebilst, ka grāmata ir kompakta, balta, fiziski tā nav smaga – grāmata sver 64 gramus. Patiešām ērti gulšņāt, turēt to izslietās rokās virs sevis un lasīt. Grāmatu iespējams paņemt līdzi mugursomā, un jūsu mugura teiks paldies, ka nepaņēmāt līdzi enciklopēdiju. Tā beidzot tu izdota izdevniecībā Strāva,  dizaina autore ir ģeniālā Anna Priede. Pieņemu, ka Priedes ideja bija salīmēt vākus, lai kompulsīvākiem cilvēkiem būtu ko kņibināt. Tādējādi par grāmatzīmi jāizmanto kartiņa ar Katrīnas Gailes tēva zīmējumu, kas atsauca atmiņā hipnotiskās animācijas Steven Wilson dziesmai The Raven That Refused to Sing. Tāpat izdevusies šķiet doma grāmatas autores un izdevniecības datus nevis uzdrukāt uz vāka, bet uzlīmēt kā uzlīmi, kas iekšvākā pārtop svītrkodā. Tāda ir dzīve. Kad uzlīmi noplēš, paliek tikai balta lapa. Ja nemaldos, Ausma Perons uz tās turpinās rakstīt.