— “Ne vēsts no izrādes…”*

Par Vasiļa Stusa dzejoļu krājumu Jautrie kapi (Aminori, 2026)

*Stuss V. Jautrie kapi. Rīga: Aminori, 2026. 33. lpp.

“Diez vai visā Eiropā atradīsies vēl viena skaitliski tik liela tauta, par kuras esību pasaulei gandrīz nekas nebūtu zināms, nerunājot nemaz par tās literatūru vai mākslu.”¹ Tā 1988. gadā rakstīja dzejnieks un literatūras kritiķis Mikola Rjabčuks, ievadot ukraiņu dzejas izlases publikāciju tolaik jaunajā latviešu literatūras žurnālā Avots, kurš tā arī nepaspēja novecot. Nav noslēpums, ka ukraiņu kultūras atklāšana daudziem eiropiešiem, kuri dzīvo uz rietumiem, dienvidiem un ziemeļiem no Ļvivas, sākās tikai pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Un vien daļēji var mierināt sevi ar domu, ka šī atklāsme ir bijusi strauja, tulkotajai ukraiņu prozai, dzejai un esejām ienākot latviešu kultūras apritē. Kopš 2022. gada situācija ir mainījusies par labu ukraiņu kultūras atpazīstamībai pasaulē.² Tomēr nekas nevar atcelt traģiskos apstākļus, kādos tas ir noticis, jo aizvien turpinās karš un katru dienu mūs sasniedz ziņas par tajā nogalinātajiem cilvēkiem.

Par to ir jāatceras, lasot Vasiļa Stusa (1938–1985) dzejoļu krājumu Jautrie kapi, ko Māra Salēja tulkojumā šogad publicējusi izdevniecība Aminori. Patiešām, ko gan latviešu lasītājs zina par Vasiļu Stusu? Virtuālajos informācijas avotos³ un akadēmiskajās publikācijās⁴ var atrast samērā plašu informāciju par viņa dzīvi. Īsā apkopojumā: Vasiļs Stuss bija dzejnieks un cilvēktiesību aktīvists, kurš protestēja pret padomju režīma 20. gadsimta 60. gadu otrajā pusē izvērsto ukraiņu intelektuāļu vajāšanas kampaņu. Tā bija vērsta pret mēģinājumiem pasargāt ukraiņu nacionālo kultūru no pieaugošā rusifikācijas spiediena, un līdz ar Vasiļu Stusu šī kampaņa skāra daudzus ukraiņu literātus, kuri zaudēja darbu, iespēju iegūt augstāko izglītību, tika arestēti un ieslodzīti cietumos vai psihiatriskajās slimnīcās.⁵ Šīs paaudzes ukraiņu disidenti, kā raksta vēsturniece Daina Bleiere, mēģināja aizstāvēt ukraiņu politiskās, ekonomiskās, valodas un kultūras tiesības padomju sistēmas ietvaros, taču, neskatoties uz legālo pieeju, Ukrainā viņi tika represēti ne mazāk nežēlīgi, kā “tīrie” nacionālisti,⁶ kuri iestājās pret padomju režīmu. Tāds bija politiskais fons, kas ietekmēja Vasiļa Stusa dzīvi un atbalsojās viņa radītajā dzejā.

Literatūrzinātnieces Jaroslavas Strihas atziņa, ka būtisku nozīmi ukraiņu kultūras attīstībā 20. gadsimtā ieguva “nomācošā, daudzu ukraiņu moderno māksli­nieku biogrāfijās redzamā formula: dzīvesstāsti iesākas dažādi, taču visi beidzas Gulaga arhipelā­ga ledainajos masu kapos”,⁷ sabalsojas arī ar Vasiļa Stusa dzejas krājuma nosaukumu un viņa biogrāfiju.

Vasiļa Stusa izcelsme no zemnieku ģimenes, kuru smagi skāra kolektivizācija un holodomora traģēdija, apliecināja padomju režīmam ne visai pieņemamu biogrāfiju. Padomju Savienībā disidentu kustībā iesaistījās ne tikai intelektuāļi, bet arī citu sociālo slāņu un sabiedrības grupu pārstāvji. Un ir vēl kāda iezīme, kurai savulaik pievērsa uzmanību lietuviešu dzejnieks un disidents Tomass Venclova: cilvēktiesību aktīvistiem no tā saucamajām “nekrievu” tautām PSRS kādā brīdī nācās izlemt, cik lielu daļu viņu darbībā blakus universālajiem cilvēktiesību principiem ieņems rūpes par nacionālās kultūras saglabāšanu padomju valstī.⁸ Vasiļa Stusa protests pret ukraiņu intelektuāļu vajāšanu aizsākās jau 1965. gadā un turpinājās arī pēc viņa izslēgšanas no augstskolas. Laikā, kad viņš rakstīja šo dzejoļu krājumu, Stusa attieksme pret politisko situāciju Ukrainā bija acīmredzama. Krājumā ik pa laikam pieminēts Ukrainas liktenis (piemēram, dzejoļos Jau stingrā zemes velve irda top… (12. lpp.) un Ko gan tu gaidi? (63. lpp.)), taču kopējā noskaņa vairāk saistīta ar indivīda situāciju padomju realitātes Aizspogulijā. Ukrainas Helsinku grupa cilvēktiesību aizstāvībai tika nodibināta 1976. gada novembrī,⁹ un Vasiļs Stuss tai pievienojās 1979. gada oktobrī pēc atgriešanās no ieslodzījuma, bet jau pēc gada sākās viņa nākamais un pēdējais ieslodzījums.

Divpadsmit gadus (1972–1979 un 1980–1985) no savas dzīves Vasiļs Stuss pavadīja PSRS soda nometnēs un izsūtījumā par tā saucamo pretpadomju darbību un mīklainos apstākļos gāja bojā vai tika noslepkavots vienā no tām 1985. gada 4. septembrī, nesasniedzis 48 gadu vecumu. Dažus mēnešus pirms Stusa nāves viņu izvirzīja Nobela prēmijai literatūrā, un mūsdienās Vasiļa Stusa darbi ietilpst ukraiņu literatūras kanonā.¹⁰ Viņa dzeja joprojām ir aktuāla ne tikai kā liecība par padomju režīma laiku, bet arī kā apliecinājums ukraiņu kultūrā būtiskajām koncepcijām un pasaules uztveres savdabīgumam.

Daži Vasiļa Stusa dzejoļi jau agrāk iekļauti latviešu valodā publicētajās ukraiņu dzejas izlasēs periodikā Amandas Aizpurietes (1956–2023)¹¹ un Māra Salēja¹² tulkojumos, pieminot arī Stusa nāvi ieslodzījumā. Vēlāk Amandas Aizpurietes tulkojumi kopā ar vēl dažiem Jāņa Sirmbārža (1937–2015) tulkotajiem Vasiļa Stusa dzejoļiem iekļauti 2009. gadā izdotajā ukraiņu dzejas antoloģijā Vējš no Ukrainas,¹³ kopumā nepārsniedzot desmit latviski tulkoto dzejoļu skaitu.

Tagad lasītāju rokās ir nonācis dzejnieka trešais krājums, kas ietver no 1968. līdz 1970. gadam radītos tekstus, neilgi pirms tam, kad Stusu 1972. gada janvārī pirmo reizi arestēja padomju drošības dienests. Tikai divpadsmit eksemplāros paša autora nelegāli pavairotais krājums Stusa dzīves laikā netika publicēts. Grāmatas latviešu izdevuma pēcvārdā Olehs Solovejs uzsver ekspresionismam tuvo Vasiļa Stusa rakstības stilu, tajā ir daudz groteskas, ko iespējams uztvert kā dzejnieka protestu pret padomju dzīves realitāti,¹⁴ taču politiskā satīra nav Jautro kapu pamattēma. Dažādu dzejoļu ritms ir atšķirīgs, vietām lasītājs atrodas skaidri sajūtamā dzejprozas teritorijā, citviet attopas verlibra valstībā. Ukraiņu literatūras vēstures kontekstā tiek atzīmēts, ka Jautrie kapi aizsāka tā dēvēto hermētisma tradīciju ukraiņu dzejā, kas attīstījās septiņdesmitajos gados, arī kā reakcija uz padomju režīma īstenotajām represijām.¹⁵ Kas no tā ir uztverams un saprotams šodien?

Būtu banāli teikt, ka Vasiļa Stusa dzeju var lasīt kā laikmeta hroniku, lai gan arī tāds skatījums ir iespējams, lasītājam ar padomju laika pieredzi spējot piešķirt tekstā attēlotajām situācijām gandrīz vai dokumentālu precizitāti (Pie metro stacijas “Hreščatik” (13. lpp.); Svētku priekšvakarā (46. lpp.)), ko papildina ironija un groteska (Iestādīt kociņu… (14. lpp.); Lūdzu, jums saule… (21.–22. lpp.); Marko nemirstīgais (65. lpp.)). Taču Stusa dzejā ir sastopami daudz nozīmīgāki vispārinājumi, piemēram, dzejolī Šī luga sākusies jau ļoti sen… (32.–36. lpp.), kas atklāj savdabīgu kosmoloģiju vai pasaules modeli, kurš tikai formāli ir piesaistīts Hamleta sižetam un atspoguļo imagināro tikšanos ar ēnu valstības iemītniekiem. Skaudri precīza ir groteska par kurmjiem: “Reizi nedēļā izrakušies no zemes, no alas pelēkās vientulības, viņi sapulcējas. Katrs kurmis aizmirst, ka ir kurmis un iedomājas, ka ir cilvēks, bet, aizmirstot, kāds viņš ir kurmis, viņam grūti iedomāties sevi par cilvēku.”¹⁶

Tomēr dominējošā tēma krājumā ir nevis eleganti formulēti esamības paradoksi, bet kas cits: tā ir nāves klātbūtne cilvēka dzīvē. Kaut kur tai blakus ir arī mīlestība, pareizāk sakot, cilvēka spēja mīlēt, bet ne kā vienkāršs nāves pretstats, kas nepieciešams tādēļ, lai pasaule saglabātu līdzsvaru. Mīlestība Vasiļa Stusa dzejā ir paralēlā realitāte, tā ir viena no cilvēka eksistences formām, tā ir iespēja, kas pastāv līdzās nāvei, taču ne glābiņš vai atpestīšana, un arī ne sods. Pēkšņi izrādās, ka dzīve ir spēcīgāka gan par tās romantisko, gan teoloģisko interpretāciju, atstājot cilvēku vienatnē ar pasauli. Un pasaulei tas ir vienalga.

Klāva Priedīša veidotais grāmatas vāka dizains ir pietiekami atturīgs, lai neradītu aizdomas par “kičīgu” tēmas risinājumu, jo būtu grūti atrast citu vizuālo metaforu, izņemot cilvēka skeletu, kas varētu izraisīt asociācijas ar grāmatas saturu vēl pirms tās atvēršanas. Tomēr tā nav tikai viegli uztverama saspēle ar grāmatas nosaukumu. Pārdomas par nāvi sastopamas daudzos dzejoļos, piemēram, Pie rudens ezera, ar kuru sākas krājums (9. lpp.), vai Man rādās, ka uz pasaules ne es… (11. lpp.). Tās atgādina par jau minēto ekspresionismu un Georga Trākla (Georg Trakl, 1887–1914) dzejas estētiku, sakņotu individuālā izmisuma apcerē.

Dievs kā persona visai bieži sastopams Jautro kapu rindās, un tomēr šķiet, ka neatkarīgi no mājieniem un atsaucēm uz kristietības kontekstiem Vasiļa Stusa izpratne ir tuvāka pagāniskajai tradīcijai, kas redz pasauli citādi nekā tie, kas seko Bībeles autoritātei. Tādēļ ir saprotams, ka Stusa dzeja pieminēta Oksanas Zabužko esejā Planēta Vērmele: Dovženko – Tarkovskis – fon Trīrs jeb Jaunais šausmu diskurss (2011), kas saistīta ar Čornobiļas katastrofas “mantojumu”.¹⁷ Nāve ir daļa no realitātes, kas atrodas tepat blakus, kamēr augšāmcelšanās apsolījums pastāv vienīgi iztēlē, tāpēc nekā tāda šeit nav (Laiks vienīgais, kam piemīt sirdsapziņa… (67. lpp.)). Pasaule ir vieta, kur līdzās pastāv šausmas, skaistums un cilvēka dzīve kā ontoloģiski līdzvērtīgi lielumi, un tā šķiet esam daļa no kādas vispārējas, bezpersoniskas un tomēr dzīvas kosmiskas kārtības (piemēram, Kā dzīve – godīguma upuris… (38. lpp.)). Cilvēks šīs kārtības priekšā bieži jūtas un arī ir bezspēcīgs, taču vienlaikus viņš apzinās sevi kā šīs kārtības daļu – tas ir vājš, taču patiess mierinājums bez saudzējošu ilūziju piegaršas.

Mēģinot satvert ne tikai krājuma satura, bet arī tā tapšanas laikmeta kontekstus, rodas kārdinājums nolikt līdzās Jautrajiem kapiem Knuta Skujenieka (1936–2022) apcietinājumā tapušās dzejas krājumu Sēkla sniegā.¹⁸ Iemeslus šādai rīcībai var atrast ne tikai abu dzejnieku piederībā vienai paaudzei un kopīgajā politieslodzītā statusā, ko viņiem piešķīra padomju režīms, bet arī faktā, ka par viņu abu ieslodzījuma vietu (tiesa, dažādos laikos) kļuva Mordovija Urālu kalnu apkārtnē, bet Stusam vairs nebija lemts no turienes atgriezties. Stusa un Skujenieka dzejas salīdzinošos pētījumus atstājot profesionāļu ziņā, lasītājs tik un tā pamanīs intonatīvo līdzību, kas pastāv starp latviešu dzejnieka “lēģera gadu” (1963–1969) refleksijām un Stusa dzejā tverto padomju īstenības eksistenciālo absurdu vēl pirms viņa nonākšanas apcietinājumā. Lasot rezignēti ironiskos reālā sociālisma ikdienas aprakstus, ir vietā atcerēties padomju laikā folklorizējušos vārdu spēli par to, ka nav zināms, kurā no abām zonām dzīve ir labāka – tajā, kas atrodas dzeloņstiepļu žogam otrā pusē, vai tajā, kurā mīt nosacīti brīvie padomju pilsoņi. No pēdējiem Stuss norobežojās 1978. gadā, atteikdamies no PSRS pilsonības.

Var teikt, ka Vasiļs Stuss piederēja pie kārtējās 20. gadsimtā pusvārdā apklusināto ukraiņu kultūras veidotāju paaudzes,¹⁹ un tomēr pavisam apklusināt un izdzēst viņa klātbūtni padomju režīms nespēja. Stusa dzeja tika publicēta ārzemēs, par viņa vajāšanu un bojāeju rakstīja ne tikai ukraiņu izcelsmes kanādiešu žurnāliste Mirna Kostaša (Myrna Kostash) savās atmiņās,²⁰ bet arī starptautiskās organizācijas Index of Censorship izdevums. 1977. gadā tajā parādījās visai detalizēts apraksts par to, kā padomju drošības dienests “spēlējās” ar Stusu īsi pirms viņa pirmā ieslodzījuma termiņa beigām,²¹ bet 1986. gadā Vasiļa Stusa drauga, dzejnieka un literatūras kritiķa Ivana Svitličnija (Ivan Svitlychny, 1929–1992) māsa, rakstniece Nadija Svitļična (1936–2006) sniedza plašu interviju²² sakarā ar Stusa bojāeju. Kā uzskata Oksana Zabužko,²³ iespējams, ka Vasiļa Stusa starptautiskā atpazīstamība nevis pasargāja, bet gan apdraudēja viņa dzīvību ieslodzījumā pēc tam, kad Mihaila Gorbačova sāktā “pārbūves” politika mainīja PSRS politikas prioritātes: jaunajā ģeopolitiskajā situācijā disidentu jautājums kļuva traucējošs veiksmīgu attiecību veidošanai ar Rietumiem. Vēsturisko apstākļu ietekme nav iepriekš paredzama, taču parasti cilvēkam tā ir liktenīga, un tieši tāpēc ir vērts atcerēties par tās nozīmi.

Krievijas aviācijas triecienā Kramatorskas dzīvojamajam rajonam nogalinātā rakstniece Viktorija Ameļina savulaik intervijā žurnālam Punctum teica: “Es rakstu par vēsturiskiem notikumiem tieši tāpēc, ka vairākums cilvēku gribētu tos aizmirst. Izdzīvojušie gribētu aizmirst šausmas, liecinieki gribētu aizmirst kaunu un pāridarītāji ar prieku izliktos, ka notikušais nemaz nav noticis. Ukrainas vēsture ir sarežģīta. Upuru un izdzīvojušo pēcteči dzīvo līdzās liecinieku un pāridarītāju pēctečiem. Joprojām ir grūti rakstīt par Holodomoru un Holokaustu, par Padomju Savienības teroru. Cilvēks, kurš palīdzēja ieslodzīt Vasiļu Stusu, ukraiņu disidentu un dzejnieku, vēl nesen bija Ukrainas parlamenta loceklis.”²⁴

Situācija ir pazīstama kā Ukrainā, tā Latvijā, un arī tāpēc Vasiļa Stusa Jautrie kapi nav tikai atbalss no mūsdienu cilvēkam tālas pagātnes. Laika dimensijas robežas Stusa dzejā ir plūstošas, taču visnotaļ reālas: “Dzīve paiet, atskatoties pāri plecam izgaistošā pagātnē.”²⁵

1. Rjabčuks M. “Mums nav lemts nomirt Parīzē…” Avots. 1988. Nr. 3. 21. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Striha J. Ukraiņu kultūras negaidītais veiksmes stāsts. Domuzīme. 2023. Nr. 3. 52.–54. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Sk.: Coynash H. When silence is a crime (about Vasyl Stus). Unian Information Agency. 27.02.2009. Pieejams tiešsaistē: https://www.unian.info/common/195402-when-silence-is-a-crime-about-vasyl-stus.html [skatīts 06.09.2026.].  (atpakaļ uz rakstu)
4. Piemēram: Pavlyshyn M. Martyrology and literary scholarship: The case of Vasyl Stus. The Slavic and East European Journal. Vol. 54. No. 4 (Winter 2010). Pp. 585–606.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Dņistrovijs A. Iedzenošā ukrainizācija. Domuzīme. 2022. Nr. 3. 58.–63. lpp., šeit 62. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Bleiere D. Ukraina – Eiropas valsts. Rīga: Latvijas Ārpolitikas institūts, 1996. 88.–89. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Striha J. Ukraiņu kultūras negaidītais veiksmes stāsts. 52. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Venclova T. Izvēle starp demokrātiju un nacionālismu. Rīgas Laiks. Novembris 2000. 27.–30. lpp. Pilnu esejas tekstu sk.: Venclova T. Forms of Hope. Essays. New York: The Sheep Meadow Press, 1999. Pp. 85–94.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Bleiere D. Ukraina – Eiropas valsts. 89. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Tokarsky B. Thriving in isolation and beyond: The empovering poetry of Vasil Stus. Los Angeles Review of Books. June 9. 2020. Pieejams tiešsaistē: https://lareviewofbooks.org/article/thriving-in-isolation-and-beyond-the-empowering-poetry-of-vasyl-stus/  [skatīts 06.09.2026.]  (atpakaļ uz rakstu)
11. Aizpuriete A. Ukraiņu dzeja. Avots. 1991. Nr. 9/10. 15. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Salējs M. Ukraiņu dzeja. Domuzīme. 2022. Nr. 2. 41. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Čilačava R., Auziņš I. (sast.). Vējš no Ukrainas. Ukraiņu klasiskās un mūsdienu dzejas antoloģija. Rīga: Bonmark, 2009. 194.–197. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Solovejs O. Pēcvārds. No: Stuss V. Jautrie kapi. Rīga: Aminori, 2026. 83.–85. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Dņistrovijs A. Iedzenošā ukrainizācija. 62. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Stuss V. Jautrie kapi. 66. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Zabužko O. Planēta Vērmele. Eseju izlase. Rīga: Neputns, 2024. 45. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Skujenieks K. Sēkla sniegā. Rīga: Liesma, 1990.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Poļakova M. Pusvārdā apklusinātie. Paaudzes. Domuzīme. 2024. Nr. 6. 63.–65. lpp., šeit 64. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Kostash M. The Doomed Bridgeroom. A Memoir. Edmonton: NeWest Press, 1998. Pp. 34–70.  (atpakaļ uz rakstu)
21. Landa M., Khodorovich T. Persecuted poet. The case of Vasyl Stus. Index of Censorship. July 1977. Pp. 13–14.  (atpakaļ uz rakstu)
22. Svitlychna N. The death of Vasil Stus. Index of Censorship. February 1986. Pp. 34–36.  (atpakaļ uz rakstu)
23. Dzīvība vienmēr atgriežas. Ar Oksanu Zabužko sarunājas Ilmārs Šlāpins. Domuzīme. 2024. Nr. 1. 43.–47. lpp., šeit 45. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
24. Ameļina V. Ukraiņi ir kā liela ģimene. Punctum. Literatūra un kultūra. 23.05.2022. Pieejams tiešsaistē: https://www.punctummagazine.lv/2022/05/23/ukraini-ir-ka-liela-gimene/ [skatīts 06.09.2026.].  (atpakaļ uz rakstu)
25. Stuss V. Jautrie kapi. 79. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)