— Bubinātājs

Par Rolanda Virka krājumu Cilvēki man nepatīk (Valters Dakša, 2023)

Ja kādam nepatīk cilvēki, varbūt tā vietā patīk grāmatas. Ne nu izdot, bet sarakstīt. Nē, nu kā, sarakstīt – arī tas nenākas tik viegli. Piemēram, Rolanda Virka kavēšanās ir acīmredzama: nācis līdz pirmajam krājumam no kāda 2019. gada, kad pirmo reizi tika publicēti stāstiņi Atturībnieks, Fetišs, Atgadījums grāmatnīcā un daži citi šajā portālā (starp citu, daži krājumā neiekļautie, ja vien nebiju apdzērusies lasot, bija publicēti šovasar). “Kam negadās,” Virka prozas cilvēks drīzāk neteiktu, jo tas būtu pārāk nodrāzti, bet tā vietā nobubinātu: “Šausmas kaut kādas.”

Jaunā rakstnieka īsie stāsti ir par cilvēka vēlmi noteikt savu likteni, piemēram, dzert šodien vai nedzert, braukt trolejbusā un palutināt sevi vai tomēr iet kājām, runāt ar svešiniekiem vai nerunāt. Un tomēr viņš (cilvēks) šajā grāmatā drīzāk ļaujas tam ļaunākajam vai vismaz neskrien panikā prom, ja kāds aizliedz dzert, neļauj šķirties no kājas, uzrunā trolejbusā u. tml. Inteliģentas mokas ir viņa stils, bet sabiedrības važas – viņa “pārvietošanās līdzeklis” pa ikdienas paradoksu sliedēm.

Pieņemsim, ka Virka prozas cilvēkam mājās ir trauks, jo viņš ir praktisks vīrietis. Tajā varētu atrast klusu, humora un satīras ambīcijas lolojošu sašutumu, kuram vāciņu bieži vien ir uzlicis absurds. Tuvāk ieskatoties, šajā trauciņā šķietami nekā daudz nav: lepnums, ceļš uz darbu un atpakaļ, daži čomi, draudzene, mājdzīvnieki, veikals un introvertums, kā arī vidusšķiras pašironija, ja salāti gadās veci un smird pēc sūdiem, un maskulīna pašironija, ja karstuma dēļ “ģībonis klūp virsū” un iemīlēšanās dēļ uznāk bezmiegs. Laikam bija tiešām jāpaiet četriem gadiem, līdz Rolands Virks pārliecinoši noformulēja sava prozas cilvēka kredo, kas nekad nenovecos: kur viens cilvēks, tur vēl vismaz viens, un tad jau var saskatīt drāmu.

Tieši cilvēka ķermeniskums ļauj daudziem no Virka stāstiem ielauzties Daniila Harmsa iedvesmotā, nedaudz priecīgā absurdā. Vēstījums apnicīgi bieži noslēdzas ar klusu sašutumu: lielākais, ko šis prozas cilvēks patiešām varētu izdarīt, ir kādu piekaut, taču arī tas šajos stāstos atgadās reti. Tā vietā viņš, piemēram, grib sev – jeb cilvēkam, kas, kā zināms, viņam nepatīk tāpat kā visi cilvēki, – atņemt kāju. Vai nomazgāt tikai vienu padusi. Vai ļaut sev/kādam citam tēlam pēkšņi nomirt un iekrist ellē, no kuras gan parasti veiksmīgi atgriežas, jo tur visdrīzāk ir knapi ar vietu. Virka prozas cilvēka ķermeniskā saskarsme ar ikdienišķo ir simpātiska un saprotama, jo viņš, gluži kā 99% no mums, labāk iztīrīs kaķa piekakāto čupu un izmazgās suni, kaķi, visu veļu, dzīvokli, kāpņutelpu un pagalmu piedevām, pirms nonāks līdz kādai ārkārtējai rīcībai, piemēram, stāsta sarakstīšanai. Bet, ja pa ceļam gadīsies Krasta ielas nolādētie luksofori, tad viņš, gaidot zaļo, nosirmos par visiem mums, lai vēlāk atdzimtu tur, kur viņa kājai vai pat abām būs ērtāk lietojams trotuārs.

Šajos stāstos bez cilvēkiem ir vēl kāds svarīgs tēls – alkohols. Tā šajā grāmatā ir tik daudz, ka ar katru nākamo stāstu alkohols jau kļūst par tādu kā ikdienas aksesuāru, nez, bikšu siksnu, kurpju šņori vai kādu citu lietu, ko teorētiski varētu izmantot, lai pakārtos un ietu bojā. Jo svarīgāk tas ir tāpēc, ka nākamais, par ko Virka prozas cilvēks nemitīgi domā, lai gan varbūt negrib to atzīt, ir nāve, kas – ļoti interesanti – šeit darbojas kā antikafkisks elements, jo Virka prozas cilvēkam ir pilnvara jeb dokuments darīt visu, ko vien viņš vēlas (nevis birokrātija, kas aizliedz būt brīvam, – kā Kafkam) un komisma pastiprināšanai viņš nāves vietā labprātāk aizdzen cilvēku uz vecmodīgo elli. Nāves ekvivalents ir arī pēkšņa cilvēka pazušana – neiedomājama greznība un haosa avots mūsdienās. Nāve ir šarmantie krāmi vectēva mantojumā, kas patiesībā tev patīk. Dažreiz nāve ir saistīta ar kaisli pret cimdiem. Bet kopumā Rolanda Virka prozā nāve ir pārvarama, tikai dekorēta ar tādu kā 20. gadsimta 20. gadu krievu literatūras modernisma smaršu (Mihails Zoščenko?), kas kopā ar nekautrēšanos no alkohola tēmas kā Venediktam Jerofejevam un valodisko bubināšanu (tā godina latviešu lauku vectētiņu) veido vienu no iespējamajiem mileniāļu eksistenciālajiem portretiem.

Kā jau var noprast, nav grūti Rolanda Virka stāstus skatīt kā monolītu prozas kopumu, un tam ir gan plusi, gan mīnusi. No trūkumiem: daudzu stāstu struktūra ir diezgan paredzama, jo tie sākas ar pieredzi par tēmu “es tur vairs nekad neiešu” vai vismaz “gribēju īstenot nolūku”, bet beidzas ar satīrisku piedzīvojumu un “goda vārds, šausmas pilnīgas” dažādās variācijās. Te patiešām varētu teikt, ka cilvēki Virka prozas cilvēkam nepatīk. Pluss: iespējams, tāda arī bijusi šī bubinošā prozas cilvēka koncepcija, jo stāstu sakārtojums nav slikts. Ja stāsts ir par veikalu, piemēram, tad tam seko līdzīgs stāsts par veikalu, lai nebūtu ne mazāko šaubu par atkārtošanos – tā te patiešām ir un paliks uz mūžu. Otrs mans iemīļotais knifs šajā stāstu sakārtojumā ir tas, ka visai labais titulstāsts ir ielikts precīzi pa vidu vietā, kur lasītājam var iestāties zināms pagurums no līdzīgas struktūras tekstiem, lai tam sekotu vēl daži izcili ikdienišķu “nelaimju” stāsti par trolejbusu un luksoforiem, kā arī neliela Riharda un Uģa draudzības stāstu virkne – rets pierādījums tam, ka Virka prozas cilvēkam patiešām var būt draugi un šis monolītais prozas kopums var sniegt arī polifoniskākus iespaidus. Un tad jādomā, ka “cilvēki man nepatīk” ir flirts ar lasītāju.

Te ir pat vienota valodas telpa – jau minētā bubināšana, kur neitrālā, pat lakoniskā sarunvalodā ienāk arī vecākas vārdu formas, kas lietotas komisma labad un kļūst par neatņemamu stila, pašironijas sastāvdaļu, lai gan ikdienā Virka paaudze visdrīzāk tā nerunā. Un tas viss ir tikai tādēļ, lai nomaskētu to, cik grūti literatūrā būt oriģinālam, izmantojot tikai ikdienas valodu: “Palūdzu salātus nevis pirmajā, bet gan otrajā trauciņā – ziniet, gribējās maķenīt uzdzīvot.” (27. lpp.) Tas, kas sākās kā parodija, nu, iespējams, zināmā mērā atsvaidzina latviešu komiskās literatūras telpu ar savu vieglo siltumu: “Mežoņi gatavie. Tiesa, izrādījās nevis mežoņi, bet sētniece. Viņa, ziniet, mums tāda interesanta.” (32. lpp.) Nāk prātā vēstījuma tonis žurnālā Dadzis 80.–90. gados: arī Rolands Virks ir saistīts ar publicistiku, tomēr viņa pieeja ir personiskāka. Varbūt te kopā ir sanācis lietišķais humora stils kā Rihardam Bargajam, Rvīna Vardes īsprozas ikdienišķā savdabību kolekcija, kāda smalkās kaites pazīme kā Erikam Ādamsonam un sava laika satīriska analīze kā Andrejam Skailim. Lai kā arī būtu, mēs jau sen esam bezmaz vai pelnījuši vienotā stilā ieturēta komiskā bubinātāja iznākšanu no tipogrāfijas.