— Aizmirstā lasītāja piezīmes

“Tu esi tas, ko tu lasi.” Ar šādu reklāmas saukli pirms dažiem gadiem savus lasītājus mēģināja piesaistīt kāds latviešu valodā iespiestais laikraksts ar savulaik lielāko tirāžu. 19. un 20. gadsimta mijā lielākais un arī ietekmīgākais latviešu preses izdevums bija laikraksts Baltijas Vēstnesis, un tieši ar to cieši saistījās rakstnieka un žurnālista Puriņu Klāva¹ darbība.

Vidzemnieks Nikolajs Roberts Puriņš piedzima 1858. gada ziemas sākumā Vestienas pagasta Kāla krogā kā jaunākais bērns krodznieka Reiņa un viņa sievas Frīderikas Millersones ģimenē. Tās sarunu valoda līdz pat septiņdesmito gadu sākumam bija vācu valoda, kas bija samērā tipiska parādība tālaika turīgo latviešu aprindās, it īpaši, ja viens no vecākiem bija vācu izcelsmes. Pagrieziens latviešu kultūras un identitātes virzienā Puriņu Klāva dzīvē noticis Baltijas Vēstneša izdevēja Bernharda Dīriķa un dedzīgā jaunlatvieša Ata Kronvalda ietekmē, kad tie 1874. gada vasarā viesojušies pie Puriņiem Raunā. Te Klāvs bija sācis savas skolas gaitas vietējā draudzes skolā. Autobiogrāfijā, kas publicēta divdesmit gadus vēlāk, viņš rakstīja: “Mīļākās mācības, pie kurām zēna prāts pieķērās, bija vēsture un zemes apraksti, kamēr rēķināšana un korāļu dziedāšana viņam darīja lielas raizes.”²

Jau dažus gadus pēc šīs tikšanās jaunais cilvēks sāka publicēties Baltijas Vēstnesī, kas kļuva par viņam tuvāko laikrakstu, bet 1890. gada martā, sekojot Bernharda Dīriķa personiskajam uzaicinājumam, viņš kļuva par tā “pastāvīgu līdzredaktoru un ārzemju nodaļas vadītāju.”³ Līdz 1902. gadam Puriņš redaktora pienākumus veica kopā ar Rīgas Latviešu biedrības aktīvistu Aleksandru Vēberu, pēc tam – ar konservatīvo ideju patriarhu Frīdrihu Veinbergu, bet īsu brīdi, no 1902. līdz 1905. gadam, viņš bija faktiskais avīzes vadītājs.⁴ Interesi par vēsturi un saikni ar jaunlatviešu tautiskā romantisma idejām Puriņu Klāvs saglabāja arī turpmāk. Raksturīgi, ka šīs idejas radās un kļuva populāras tieši nacionālās literārās kultūras attīstības gaitā.

Literārās kultūras nozīmi 19. gadsimtā⁵ topošās latviešu nācijas attīstībā grūti novērtēt par augstu. No vienas puses, tā bija savam laikmetam raksturīga iezīme dažādos Eiropas reģionos, un vienlaikus literārās kultūras nozīmi nācijas veidošanā labi apzinājās arī latviešu nacionālās kustības aktīvisti. Tas labi saskanēja ar laikmetīgo pašpilnveidošanās principu self-made man – self-made nation, kas nozīmēja pieteikt savas tiesības uz ekonomisko un kultūras emancipāciju. Tāds ir laikmeta gars, it īpaši Rīgā un citās pilsētās, kur darbojas biedrības, tiek izdoti laikraksti un veidota modernā latviešu literatūra. Lasīšana izglītotam cilvēkam deva kultūras bagāžu, kas ļāva apzināties savu piederību modernajai civilizācijai. Vēsturnieks Andrejs Plakans savulaik atzīmēja galvenos faktorus, kas ietekmēja latviešu literārās kultūras attīstību 19. gadsimta nogalē:

“Arvien augošais latviski runājošo zemnieku slānis, kā arī pilsētnieki, kas bija atraduši pastāvīgu darbu, izveidoja plašāku lasītāju loku latviešu literatūrai. [..] Literārie darbi, kuriem šajā gadījumā jāpieskaita ne tikai daiļliteratūra, bet arī visa veida sacerējumi, bija kļuvuši daudzšķautņaināki un sarežģītāki, tā ka latviešu intelektuāļiem vairs nebija iemesla gausties par pašmāju “zemnieku literatūras” atpalicību no kungu “augstās kultūras”. Ļoti nozīmīgs bija fakts, ka latviešu kultūra vairs nebija tikai mutvārdu kultūra. Tika izdotas grāmatas, avīzes un žurnāli.”⁶

Puriņu Klāvam tas bija aktīvākais sabiedriskās darbības laiks, kas dīvainā kārtā šķiet pagaisis bez pēdām. Tiesa, paviršā vērojumā Puriņu Klāvam var pārmest oriģinālu ideju trūkumu un iespējams, ka šī apstākļa dēļ viņa intelektuālajam mantojumam nav pievērsta īpaša uzmanība. Arī laikabiedru atmiņās atrodams iespaids par Puriņu Klāvu kā pieredzējušu laikraksta redaktoru, kurš labi apzinājās preses cenzūras atļauto un aizliegto tematu robežas. Skolotājs un žurnālists Jānis Stiprais par darbu Baltijas Vēstneša redakcijā pie Puriņa 20. gadsimta sākumā atcerējās:

“Viņš vienmēr bija savā vietā, mierīgi un rāmi laikā veicot savu darbu, pret darba biedriem izturējās laipni un uzmanīgi. Polemikās centās atturēties no personīgiem uzbrukumiem, it īpaši uzmanīgs bija jautājumos, kur iepīts kādas iestādes vai personas vārds. Ja es gribēju dažreiz ievietot kādu jaunu interesantu ziņojumu, redaktors parasti ieteica nogaidīt. Ar sensācijām, kas vēlāk jāatsauc, varot kaitēt un pazaudēt lasītāju uzticību.”⁷

Šāds raksturojums rada priekšstatu par piesardzīgu cilvēku, kurš cenšas pasargāt jaunāko kolēģi no pārsteidzīgas rīcības radītām nepatikšanām ar cenzūras ierēdņiem, jo diezin vai laikrakstu lasītāju kāre pēc sensācijām tolaik bija mazāka, nekā šodien. Tomēr uzskats, ka Puriņu Klāvs bija tikai viens no daudzajiem sava laika publicistiem, nav pamatots. Puriņu Klāvs visnotaļ piederēja tiem izglītotajiem latviešiem, kuri turpināja uzturēt savos tautiešos priekšstatu par latviešu kultūras pašvērtību un nepieciešamību to ne tikai pētīt un saglabāt, bet arī pilnveidot. Puriņu Klāvs darbojās žurnālistikā un literatūrā (tiesa, šeit viņa panākumi tika atzīti par visai pieticīgiem⁸), būdams redaktors un daudzu publikāciju autors par dažādām tēmām (latviešu valodu un literatūru, jaunākajām teātra izrādēm un tendencēm arhitektūras attīstībā u. c.), arī studentu korporācijas Selonija dibinātājs un folkloras materiālu vācējs. Šoreiz pievērsīsim uzmanību kādai maz zināmai Puriņu Klāva biogrāfijas lappusei, kas saistīta ar lasīšanu un literāro kultūru.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājumā⁹ glabājas kabatas formāta piezīmju grāmatiņa kartona vākos, 43 lappušu apjomā, kas piepildīta ar sīkā, taču visumā labi salasāmā rokrakstā rakstītu tekstu vācu valodā: Notizen aus gelesenen Büchern jeb piezīmes par izlasītajām grāmatām. Par teksta autorību liecina piezīmju grāmatiņas titullapā redzamais autogrāfs “N. Puriņsch”, kas  apvieno divas dažādas latviešu ortogrāfijas tradīcijas: t. s. čupu burtu un diakritisko zīmju lietojumu personvārda rakstībā. Dažas lapas šajā piezīmju grāmatā kāda nezināma roka izgriezusi, taču arī palikušais teksts pārsteidz: tā ir unikāla liecība par latviešu intelektuāļa lasīšanas pieredzi, kas ietver Rietumu autoru darbus par literatūru, estētiku, mākslas un kultūras vēsturi. Konspektēto tekstu vidū apjomīgākie ir vairākas lappuses garie fragmenti no Heinriha Heines ceļojuma aprakstu krājuma Englische Fragmente (1828)¹⁰ un britu vēsturnieka Henrija Tomasa Bakla nepabeigtā darba Civilizācijas vēsture izdevuma vācu valodā, kā arī Heidelbergas Universitātes profesora Karla fon Lemkes sarakstītais ievads estētikā Populäre Aesthetik; visticamāk, Puriņu Klāva rīcībā bija šī darba trešais, papildinātais izdevums, kas publicēts Leipcigā 1870. gadā. Daudz īsāki teksti tikai dažu teikumu apjomā, kas atgādina aforismus, konspektēti no Imanuēla Kanta, Benedikta Spinozas, Kondorsē, Valtera Skota un Ādama Mickeviča darbiem, norādot gan tikai citētā teksta autoru. Tomēr arī šie mazie Eiropas jauno laiku literatūras un filozofijas klasiķu darbu fragmenti apliecina to, kāds bija Puriņu Klāva intelektuālo interešu apvārsnis.

Puriņu Klāva piezīmes nav precīzi datējamas, lai gan to pirmajā lappusē ir ierakstīts datums: “31. augustā,” – bez norādes uz ieraksta izdarīšanas gadu. Visiem izrakstiem pievienots citētā teksta autors un nosaukums, dažkārt arī grāmatas sējums, no kura konspektēts teksts. Reizēm piezīmju grāmatiņas īpašnieks norādījis arī konspektētā izdevuma lappusi, savukārt pašas piezīmju grāmatas lappušu paginācija ir neregulāra un veidota jauktā secībā. Šis apstāklis, tāpat kā nelielās izmaiņas rokrakstā, norāda uz to, ka ieraksti ir izdarīti ilgākā laika posmā. Mūsu rīcībā ir dažas norādes par to, kad varēja tapt Puriņu Klāva piezīmes, un tās ir saistītas ar viņa interesi par Baltijas un latviešu tautas vēsturi: 6. lappusē sniegtā atsauce uz kāda autora “Seediņ” [Ziediņa?] 1876. gadā Baltijas Vēstnesī publicēto tekstu par izglītības nozīmi latviešu emancipācijā. Tas ir vienīgais latviešu valodā izdarītais ieraksts šajā piezīmju grāmatiņā, turklāt to papildina neliela ar spalvu zīmētā vinjete.

Lielāko daļu izrakstu piezīmju grāmatiņā nāk no baltvāciešu autora Oto fon Rūtenberga (von Rutenberg) divsējumu darba par Baltijas provinču vēsturi no agrajiem viduslaikiem līdz 18. gadsimta beigām.¹¹ Bauskā dzimušais Johans Jozefs Gothards Oto fon Rūtenbergs piederēja senai Kurzemes muižnieku dzimtai. Viņš ieguva jurista izglītību, studējot dažādās universitātēs, arī Heidelbergā un Getingenē, un pēc atgriešanās no ārzemēm kādu laiku pildīja ierēdņa pienākumus Kuldīgā un Jelgavā, vienlaikus nodarbodamies ar rakstniecību, ko pats uzskatīja par savu pamatprofesiju. Kopš 1833. gada fon Rūtenbergs dzīvoja Heidelbergā un iespējams, ka tieši atrašanās ārpus dzimtenes deva impulsu tāda Baltijas vēstures pētījuma tapšanai, kas vienlaikus pauda gan nostalģisku, gan kritisku attieksmi pret savas kārtas pārstāvju priekšstatiem par dzimtenes pagātni.¹² Tādēļ Baltijas vācu historiogrāfijā fon Rūtenbergu pieskaitīja apgaismības tradīcijas vēlīnajiem pārstāvjiem, dažkārt sarkastiski dēvēja par “aizkavējušos apgaismotāju” un salīdzināja ar Garlību Merķeli.¹³ Kāda anonīma autora apjomīgā recenzija par fon Rūtenberga pētījumu, ko 1862. gadā publicēja žurnāls Baltische Monatsschrift, liecina, ka šo darbu Baltijas vācu intelektuāļi vērtēja kritiski.¹⁴ Fon Rūtenberga mērķis nebija akadēmiska vēstures izpēte, bet gan publicistika, taču galvenie iebildumi bija saistīti nevis ar tā zinātnisko līmeni, bet gan ar zemnieku kārtas apoloģiju iepretim autora kritiskajai attieksmei pret Baltijas vācu muižniecības civilizējošo misiju.

Puriņu Klāva piezīmju grāmatiņā sastopami vairāki izraksti no sešām fon Rūtenberga pētījuma nodaļām, kuru fragmentus Puriņš iekļāva 1901. gadā publicētajā Baltijas vēstures tekstu izlasē¹⁵ no pirmajām antīkās pasaules autoru sniegtajām ziņām par Baltijas jūras austrumu piekrasti līdz 1266. gadam. Šīs publikācijas mērķis, kā tās ievadā paskaidroja Puriņš, bija iepazīstināt lasītājus “ar mūsu tautas un mūsu dzimtenes likteni”, un fon Rūtenberga darbs tika izvēlēts tādēļ, ka tā autors ir “skabarga acīs” saviem tautiešiem, jo “Rūtenbergs nopietni centies sarakstīt patiesu “Baltijas vēsturi”, nevis tikai Baltijas vācu vēsturi, kā viņa vācu biedri [..]”.¹⁶ Zemsvītras piezīme grāmatas 9. lappusē norāda, ka šis izdevums veidots kā pielikums Mācības vēstulēm pašstudijai, taču grāmatu ar šādu nosaukumu Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā nav izdevies atrast, tāpēc var pieņemt, ka šo ieceri Puriņu Klāvam neizdevās īstenot. Dažus gadus vēlāk latviešu valodā tika izdots pilns Baltijas vēstures teksts¹⁷ žurnālista Jura Jāņa Vidiņa tulkojumā, un visticamāk, ka šī iemesla dēļ Puriņu Klāvs neatgriezās pie fon Rūtenberga grāmatas izdevuma sagatavošanas.

Savu, no baltvāciešu historiogrāfijas atšķirīgu viedokli jautājumā par latviešu vēsturi 19. gadsimta pēdējā ceturkšņa publikācijās mēģināja formulēt vairāki latviešu autori, arī jau minētais Frīdrihs Veinbergs. Viņa apcerējumi par latviešu un lietuviešu kopīgo vēsturi¹⁸ varēja ietekmēt Puriņu Klāva uzskatus. Tieši tolaik Puriņu Klāvs mēdza izmantot pseidonīmu “Lietuvietis”; tāpat arī viņa sagatavotajā Baltijas vēstures izlasē visvairāk komentāru un papildinājumu attiecas uz latviešu un lietuviešu etnoģenēzes problēmām. Jaunlatviešu tradīcijai radniecīgo interesi par lietuviešu un/vai prūšu pagānu dievu vārdiem apliecina arī Puriņu Klāva piezīmju grāmatiņā izdarītie ieraksti, kas atgādina kaut ko līdzīgu skaidrojošās vārdnīcas uzmetumam.

Puriņu Klāva interese par Baltijas vēsturi atspoguļoja gaisotni, kas veidoja to latviešu intelektuāļu uzskatus, kuri nodarbojās ar nacionālās kultūras jautājumu apceri. Apgaismības idejas iemiesojas tālaika latviešu sabiedrisko darbinieku aizrautībā ar savu tautiešu izglītošanu teju visās iespējamās dzīves jomās, un šāds gars izpauža arī Puriņu Klāva brošūrā Latvieši 20. gadu simtenim atnākot,¹⁹ kas publicēta vienlaikus ar viņa sagatavoto fon Rūtenberga darba fragmentu pārstāstījumu.

Šajā apcerējumā Puriņu Klāvs sniedz pārskatu par latviešu darbību zemkopībā, rūpniecībā un amatniecībā, kā arī tirdzniecībā un kuģniecībā, pēc tam raksturo stāvokli “rakstniecībā un avīžniecībā”, kā arī zinātnē un mākslā. Pārskatu noslēdz autora pārdomas par sadzīves un ģimenes jautājumiem latviešu sabiedrībā. Puriņu Klāvs polemizē ar līdzīgas ievirzes darbu,²⁰ ko Rīgas Latviešu biedrības uzdevumā Augusts Deglavs sarakstīja ap 1893. gadu. Abu publikāciju salīdzinājums atklāj to, cik strauji noritēja latviešu emancipācija 19. gadsimta pēdējā ceturksnī. Atšķirībā no Deglava apcerējuma Puriņa brošūrā ir salīdzinoši maz reveransu Krievijas impērijas “augstajai valdīšanai”, lai gan te joprojām jūtams nacionāli konservatīvais “tautiskais gars”, tomēr galvenokārt viņš uzsvēra latviešu patstāvību un tās stingros pamatus ikdienas dzīvē, aicinot neatlaidīgi vairot gan latviešu turību, gan intelektu.

Pārsteidzošo apgaismības un konservatīvisma ietekmju savienojumu ne tikai Puriņu Klāva, bet arī citu tālaika latviešu intelektuāļu priekšstatos, var mēģināt saprast, apzinoties modernizācijas procesa pretrunas, kuras precīzi raksturojis Ivars Ijabs pētījumā par politisko ideju vēsturi.²¹ Latviešu intelektuāļiem, kas kļuva pamanāmi Kurzemes un Vidzemes sabiedrībā kopš 19. gadsimta vidus, nācās vienlaikus risināt vairākas savstarpēji saistītas problēmas. Tās ietvēra ne tikai attiecības ar vietējo provinču pārvaldi un impērijas ierēdņiem, kuru politiskās intereses atradās nemitīgā dinamiskā līdzsvarā.²² Latviešu sabiedrībai aktuālo problēmu loks bija daudz plašāks. No dzimtbūšanas atbrīvoto zemnieku izglītošanai, lai tie attīstītu pielāgošanās spējas modernajai, industriālajai pasaulei, līdzās nostājās latviešu kulturālās un sociālās emancipācijas uzdevumi. Par šo centienu kodolu bija kļuvusi Rīgas Latviešu biedrība, ar to saistītie uzņēmēji (tirgotāji, rūpnieki, namsaimnieki) un t. s. brīvo profesiju pārstāvji – literāti, mākslinieki un skolotāji, arī krietns skaits advokātu, kas 19. gadsimta pēdējā ceturksnī veidoja latviešu intelektuālo eliti. Puriņu Klāvs piederēja tās konservatīvajai daļai, līdz pat aiziešanai mūžībā 1935. gada 18. novembrī palikdams “izturīgs veco tradīciju sargs”,²³ kam tomēr nebija sveša izpratne par progresa nozīmi nācijas attīstībā. Dzīvojot pārejas laikmetā un pieredzot notikumus, kas iznīcināja Krievijas impēriju un radīja Latvijas valsti, Puriņu Klāvs savās piezīmes par izlasītajām grāmatām ir saglabājis unikālu liecību par to, kādas idejas veidoja latviešu intelektuāļu dzīves uztveri 19. un 20. gadsimta mijā. Un tieši tādēļ šo lasītāju ir vērts atcerēties.

Raksts tapis ciklā “Latviešu grāmatai 500” ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu.

1. Īsu viņa biogrāfiju sk.: Briedis R. Puriņš Nikolajs Roberts. A. Rožkalne (projekta vad.). Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003. 465. lpp. Raksta autors ir pateicīgs kolēģim Paulam Daijam par laipni sniegtajiem materiāliem un atbalstu šī raksta tapšanā.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Baltijas Vēstneša divdesmit piecu gadu jubilejai par piemiņu. Rīga: B. Dīriķis un biedri, 1893. 139.–140. lpp. Sastādītāja vārds izdevumā nav norādīts, tā vietā titullapā lasāms, ka grāmata “Izdota no Baltijas Vēstneša administrācijas”, bet Puriņu Klāvs ir grāmatas teksta daļas ievada autors.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Turpat, 141. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Prande A. Latviešu rakstniecība portrejās. Rīga: LETA, 1926. 195. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Par literāro kultūru sk.: Kalnačs B. Nācijas kartēšana un kultūras atmiņa 19. un 20. gadsimta mijas latviešu literatūrā. B. Kalnačs, P. Daija, E. Eglāja-Kristsone, K. Vērdiņš. Fin de siècle literārā kultūra Latvijā. Apceres par literatūras sociālo vēsturi. Rīga: LU LFMI, 2017. 17.–97. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Plakans A. Rusifikācijas politika: latvieši. 19. gadsimta 80. gadi. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1996. Nr. 4. 75. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Stiprais J. Puriņu Klāva piemiņai. Universitas. 1936. Nr. 7. 156.–158. lpp., šeit 157. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Egle R. Puriņš Nikolajs Roberts. A. Švābe, A. Būmanis, K. Dišlers (galv. red.). Latviešu konversācijas vārdnīca. 7. sējums. Rīga: A. Gulbis, 1938. 34490. sleja.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Puriņš N. Piezīmes par lasītām grāmatām. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājums, Nikolaja Puriņa rokrakstu fonds, RXA29, Nr. 49.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Heini uzskata par 19. gadsimtā latviešu lasītājiem vislabāk pazīstamo cittautu dzejnieku. Par Heines darbu recepciju jau kopš pirmo tulkojumu publikācijām 1833. gadā sk.: Zanders O. Etīdes latviešu grāmatniecības trijos gadsimtos. Rīga: Zinātne, 2015. 105.–108. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Rutenberg, O. von. Geschichte der Ostseeprovinzen Liv-, Esth- und Kurland von der ältesten Zeit bis zum Untergange ihrer Selbstständigkeit. 2 Bd. Leipzig: Verlag von Wilhelm Engelmann, 1859–1861.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Lenz W. (Hrsg.). Deutschbaltisches biographisches Lexikon 1710–1960. Wedemark: Verlag Harro von Hirschheidt, 1970. S. 658, 659.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Sk.: Rauch G. von. (Hrsg.). Geschichte der deutschbaltischen Geschichtsschreibung. Köln, Wien: Böhlau Verlag, 1986. S. 113–116.  (atpakaļ uz rakstu)
14. [Anon.] O. von Rutenberg’s Geschichte der Ostseeprovinzen. Baltische Monatsschrift. 1862. Bd. V. S. 225–244.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Puriņu K. Baltijas vēsture pēc Ottona von [sic!] Rutenberga. Ar piezīmēm pēc jaunākiem pētījumiem. Rīga: Kalniņš un Deutschmans, 1901. Pretēji titullapā norādītajam izdošanas gadam cenzūras atļauja grāmatas iespiešanai datēta gan ar1901. gada 12. maiju (8. lpp.), 24. maiju (16. lpp.) un 31. augustu (32. lpp.),  gan ar 1902. gada 26. februāri (68. lpp.), tātad grāmata sastādīta no atsevišķām daļām un sagatavota iespiešanai ar pārtraukumiem.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Turpat, I–II lpp. Izcēlumus tekstā izdarījis Puriņu Klāvs.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Ottona fon Rutenberga Baltijas vēsture. Rīga: Gērta apgādībā, [1908].  (atpakaļ uz rakstu)
18. Veinbergs F. Iz latviešu – leišu vēstures. Rīga, 1885. Izdevumā apkopoti šajā gadā Baltijas Vēstnesī publicētie Veinberga raksti par šo tēmu.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Puriņu K. Latvieši 20. gadu simtenim atnākot. Kritisks pārskats par latviešu tautas dzīvi mūsu laikos. Rīga: Kļaviņš & Deutschmans, 1901.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Deglavs A. Latviešu attīstības solis no 1848. līdz 1875. g. Rīga: J. Brigaders un F. Geliņš, 1893.  (atpakaļ uz rakstu)
21. Ijabs I. Nepateicīgie. Latviešu politiskās domas pirmsākumi Eiropas kontekstos. Rīga: Jumava, 2023, 11.–22. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
22. Vairāk par to: Ķikuts T. Latvija Krievijas impērijas sastāvā: tradīcijas un pārvērtības 18.–19. gadsimtā. J. Goldmanis (zin. red.). Varas Latvijā. No Kurzemes hercogistes līdz neatkarīgai valstij. Esejas. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 66.–187. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
23. Stiprais J. Puriņu Klāva piemiņai, 157. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)