— Mīlas dziesma burtam O

 

OHOLA, OHOLIBA
(fragments)

 

1

Bija divi sievas, vienas mātes meitas.
Tās pārkāpa laulību un nodevās netiklībai.
Tās ļāva aptaustīt savu stāvu
Un spaidīt savas jaunavīgās krūtis.

Vecākajai bija vārds Ohola,
Bet viņas jaunākajai māsai – Oholiba.
Ohola nodevās maucībai ar asīriešiem,
Kas viņai tuvojās zilos purpura tērpos.

Tie bija valdnieki un virsnieki,
Glīti jaunekļi, kas jāja pie viņas ar zirgiem.
Tā iedegās pret viņiem milzīgā kaislībā.

Tā plēta vaļā savas kājas katram no viņiem,
Grimdama izvirtībā. Un viņi sauca:
OHOLA Ō OHOLA MMMMM OHOLA

 

2

Viņas māsa Oholiba to visu redzēja,
Bet viņas kaislība bija vēl niknāka
Un viņas netiklība bija vēl lielāka.
Viņa gulēja ar ēģiptiešiem, to valdniekiem un vadoņiem.

Tomēr savā netiklībā viņa gāja vēl tālāk.
Redzējusi kaldeju vīru attēlus sarkanā krāsā
Ar jostu ap gurniem un augstām cepurēm galvā,
Tā iedegās kaislībā un sūtīja pie tiem savus vēstnešus.

Babiloniešu dēli nāca pie tās,
Kāpa pie viņas mīlas gultā ar savu netiklo kārību
Un aptraipīja to ar savu maucību.

Viņa neslēpa savu kailumu un atklāja to visiem,
Arvien izvirtušāki kļuva viņas pērkamie glāsti:
OHOHO OHOLIBA HOHO OHOLIBA

 

3

Ohola atcerējās savu jaunības laiku,
Kad tā jau Ēģiptē labprāt bija ļāvusies visiem.
Viņa iekarsa pret saviem jaunajiem mīļākajiem,
Kam locekļi bija kā ēzeļiem un kas šļāca sēklu kā zirgi.

Viņa labprāt kavējās domās pie jaunības netiklības,
Kad ēģiptieši taustīja viņas stāvu
Un spaidīja viņas jaunavīgās krūtis.
Tiešām tā sūtīja ziņas pat vīriem no tālienes.

Tie nāca pie viņas. Viņu dēļ tā mazgājās,
Tā krāsoja savas acis un greznojās rotām,
Tad atlaidās uz zviļņa, kura priekšā stāvēja galds.

Tad atskanēja jautru dzīru troksnis,
Tika aicināti arī vīri no vienkāršās tautas, kas sauca:
OH KĀDA TU OHOLA PARĀDIES PARĀDIES OHOLA

 

Kārlis Vērdiņš. Nekas. Rīga: Neputns, 2026. 92. lpp.

 

 

2022. gada vasarā dzejnieks Raimonds Ķirķis mani uzaicināja piedalīties Dzejas dienu politiskās dzejas lasījumā Esplanādē, pie Raiņa pieminekļa, ar īpaši sarakstītu tekstu. Es biju tikko pabeidzis studijas Amerikā, daudz nodarbojos ar pētniecību, taču vēlējos beidzot uzrakstīt arī kādu dzejoli, tāpēc labprāt uzņēmos šo pienākumu.

Neatceros, kādā sakarā, taču manu uzmanību bija pievērsusi Vecās derības Ecēhiēla grāmatas 23. nodaļa par divām māsām, Oholu un Oholibu, sarakstīta pārsteidzoši seksualizētā valodā.¹ Šajā stāstā abas māsas – personificētas Samārijas un Jeruzalemes pilsētas – tiek apsūdzētas par atkrišanu no īstenās ticības un sekošanu elkiem. Taču viņu grēki tiek interpretēti kā seksuāla neizvēlība un milzīga izlaidība, kura galu galā noved abas postā. Mūsdienu lasītājam, iespējams, abu māsu izlaidības apraksti šķiet piederīgi drīzāk pie erotiskās vai pornogrāfiskās literatūras, savukārt tiem pievienotā morāle atkāpjas otrajā plānā. Tā nu es izlēmu, ka, sekojot Ezras Paunda slavenajam aicinājumam “Make it new!”, izmantošu Ecēhiēla grāmatas nodaļu saviem mērķiem.

Lai arī cik šis teksts būtu izteiksmīgs, šoreiz es nevēlējos vienkārši pārrakstīt Bībeli un veidot ready-made tekstu. Bija nepieciešams formāls ietvars, kas ierobežotu sižetu un, cerams, ar savām formas prasībām to nospriegotu, neļaujot pārmēru aizrauties ar maucības aprakstiem. Par šādu formālu ietvaru man kļuva brīva interpretācija par sonetu vainagu, šo sarežģīto formu, kas prasa no dzejnieka gan lielu izveicību, gan arī lielu rēķināšanu. Sonetu vainags tiek definēts kā piecpadsmit sonetu kopums, kurā katrs nākamais sonets sākas ar iepriekšējā soneta pēdējo rindu un piecpadsmitais sonets ir visu četrpadsmit sonetu pirmo rindu apvienojums. Sonetu vainagam ir strikta atskaņu forma, kuru nosaka autora izvēle, jo, lai arī dažādu sonetu paveidiem (angļu, franču, itāļu) atskaņu izkārtojums atšķiras, katra soneta rinda tiek atskaņota ar citu. Lai radītu formāli pilnvērtīgu sonetu vainagu, nepieciešams atrast visai daudz savstarpēji atskaņotu vārdu, tāpēc šādas formas izmantošana drīz vien pārvēršas par racionālu kalkulēšanu. Latviešu dzejā sonetu vainagus sarakstījuši Pēteris Blaus,² Jānis Sudrabkalns,³ Andrejs Johansons⁴ un, domājams, vēl vairāki autori. Šķiet, jaunākais šīs formas paraugs ir Ronalda Brieža teksts Oroboro un rokoko.⁵ Pastāv arī saīsinātas sonetu formas, piemēram, deviņrindu sonetīns. Antoloģijā Latvju sonets 100 gados publicēts tās sastādītāja Kārļa Dziļlejas sacerēts sonetīnu vainags.⁶ Taču par manu paraugu kļuva nevis “īsts” sonetu vainags, bet gan Arvja Vigula agrīnajā daiļrades periodā publicētie “viltus soneti”, kuri šo formu interpretēja ļoti brīvi. Starp šiem tekstiem atrodami gan atskaņoti, soneta strofās rakstīti dzejoļi ar neregulāru metrisko struktūru, gan arī vārdu uzskaitījumi, kas izveidoti soneta strofu formā un neseko ne metra, ne atskaņu prasībām.⁷

Lai arī viltus soneta forma pieprasa tikai četrpadsmit rindu dzejoļus, kas sadalīti divās kvartās un divās trīsrindēs, es nolēmu ieviest arī nelielu atkārtojuma elementu, kas man palīdzētu sacerēt vainaga maģistrāli jeb piecpadsmito, noslēdzošo dzejoli, kas sastāv no visu iepriekšējo dzejoļu pirmajām (manā gadījumā – pēdējām) rindām. Katra viltus soneta pēdējā rinda, grafiski izcelta, sastāv no skaņām, izsaucieniem un frāzēm, kas manā skatījumā aizved tekstu līdz emocionālai kulminācijai. Piecpadsmitā vainaga daļa apvieno visas šīs frāzes, tā, cerams, veidodama vēl lielāku kulmināciju, kas, protams, atgādina par seksuālām darbībām, kas kulminē orgasmā. Daudzās frāzēs atkārtojas skaņa O – tā ir gan Oholas un Oholibas vārdos, gan vairākos izsaucienos. Tā nu šis vainags kļuva par mīlas dziesmu burtam O, plaši atvērtai mutei vai jebkurai citai atverei, kas lūdzas tikt penetrēta.⁸ Šīs skaņas svarīgumu pasvītroja arī 2023. gada vasarā Parīzē ciklam pievienotais epigrāfs no Daniela Defo romāna Robinsons Krūzo: Piektdieņa stāstītais par iedzimto reliģiskajiem priekšstatiem, kuru centrā ir varena dievība, kurai it viss dzīvais saka “O” (“All Things do say O to him”).⁹ Burta O pielūgsme bija tieši tas, kas man vajadzīgs! Tādēļ bija patīkami Sintijas Sudmales recenzijā lasīt, ka darba jēga pastiprināta “ar fonētiski veiksmīgām seksuāla uzbudinājuma un fizioloģiska akta skaņu atveidēm tekstā, kas vietumis, šķiet, piepalīdzot atkārtojumiem, sasniedz rituāla spēku”.

Tā nu Ohola un Oholiba brīvā formā ceļoja cauri laikam un telpai – ja pirmajās cikla daļās es lielā mērā pārstāstu Bībeles saturu, tad tālākās jau ļauju vaļu fantāzijai. Kā  godājamais lasītājs, iespējams, būs pamanījis, abu māsu biogrāfijas ir visai atšķirīgas. Ohola nodarbojas ar seksuālo maucību, kas padara viņu ievainojamu, pakļautu vardarbībai un seksuāli transmisīvajām slimībām.¹⁰ Visbeidzot, mirst no sifilisa izraisītām komplikācijām (atvainojos par spoileri), izrotāta ar citātiem no Linarda Tauna dzejoļiem Pilsētā ir bēres un O, Huanes, mūsu kritušais.¹¹ Bet avīžu ziņai par Oholas nāvi tika izmantota kāda 1896. gada laikraksta hronika.¹² Savukārt Oholibas izvirtīgā dzīve mainās, kad viņa no seksuālās maucības, kas ietver arī okeāna dzīles,¹³ un ilglaicīgu attiecību dibināšanas mēģinājumiem pievēršas politiskajai prostitūcijai, kļūdama par varaskāru populistu un manipulatoru atbalstītāju, veidodama veiksmīgu politisko karjeru un uzklausīdama savu sabiedroto slavas dziesmas.¹⁴ Tā aizved līdz pat viņas kronēšanai (tās norises elementi aizgūti no Anglijas karalienes Elizabetes II kronēšanas apraksta).¹⁵ Jā, cikla rakstīšanas gaitā es ļāvos citēšanas un pārfrazēšanas priekiem, tomēr Andas Baklānes teiktais, ka “pilnvērtīgai Oholas, Oholibas analīzei būtu nepieciešams veltīt tikpat daudz laika un pūļu kā Džona Miltona Zaudētās paradīzes izpētei”, drīzāk uzskatāms par pagodinošu hiperbolu.

Ieva Melgalve recenzijā rakstīja, ka šai viltus sonetu vainagā “slēpjas ass pārmetums politiskajām staigulēm un oportūnistiem”,¹⁶ un viņai ir pilnīga taisnība. Krievijas 2022. gadā sāktais pilna apjoma karš Ukrainā bija leģitimējis atklātas, dažkārt rupjas valodas lietojumu. Kad ukraiņu karavīri pasūtīja krievu karakuģi nahuj, tas šķita kā atbrīvojošas katarses moments (vai tikai viņi nav tie paši haki krāsas formās tērptie kareivji, kas izjauc Oholibas kronēšanu 12. daļā?), un šis izteiciens tika plaši pārpublicēts sociālajos medijos. Arī es tobrīd vairs nekautrējos no atklātas rupjības, tādēļ gan viltus sonetu vainags, gan grāmata Nekas kopumā sanākusi visai parupja.

Un vēl viens šī cikla slānis ir sievietes seksualitātes interpretācija, kurā, par pamatu ņemot Ecēhiēla grāmatas seksistisko, nosodošo valodu, man tomēr gribējās izvairīties no pagātnes stereotipu atkārtošanas 21. gadsimtā. Domāju, ka seksualitāte manā darbā atklājas kā ambivalents fenomens, kas, no vienas puses, ļauj atbrīvoties un pieņemt autonomus lēmumus, bet no otras – draud vai nu ar pārmērībām, vai arī ar manipulācijām varas iegūšanai. Jāatceras, ka Vecās derības aprakstītajos laikos abas grēcinieces, Samāriju un Jeruzalemi, visticamāk, pārvadīja vīrieši. Tādēļ visi seksualizētie pārmērību apraksti Ecēhiēla grāmatā patiesībā ir adresēti vīriešu īstenotajai pārvaldībai, savukārt mans sonetu vainadziņš acīmredzot jāuzskata par tekstu, uz kuru nav iespējams attiecināt tradicionālo dzimumdiferences principu.  

Cikla rakstīšanas process jau pagaisis no atmiņas. Parasti es garākus tekstus pierakstu datorā, taču šoreiz izlēmu lietot skaistu, gaišzilu burtnīciņu ar uzrakstu Tετράδιο, ko man nesen bija uzdāvinājis Lauris Veips. Darbs tapa no 2022. gada jūlija līdz 22. augustam, un septembrī es to pirmoreiz nolasīju Ķirķa sarīkotajā Dzejas dienu pasākumā. Par ciklu ieinteresējās žurnāls Strāva, un tas, glīti samaketēts, piedzīvoja pirmpublicējumu 2022. gada ziemas numurā.¹⁷ 2025. gadā, sakārtojot dzejoļu krājumu Nekas, kļuva skaidrs, ka šī cikla kulminācija, visticamāk, būs arī visas grāmatas kulminācija, tādēļ tas veidoja grāmatas ceturto, noslēdzošo nodaļu. Pateicoties aktiera Āra Matesoviča atsaucībai, mēs abi, Elīnas Pērkones glīti saģērbti, šo ciklu nolasījām grāmatas atvēršanas pasākumā. Tomēr parasti braucienos uz skolām un bibliotēkām es šo darbu nelasu, jo nevēlos cilvēkus lieki satraukt.

 

Raksts tapis sērijā, kurā dzejnieki izstāsta kāda sava dzejoļa biogrāfiju

 

1. Bībele: 1965. gada izdevuma revidētais teksts ar pielikumiem. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2000. 702.–703. lpp; Bībele ar deiterokanoniskajām grāmatām. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2012. 1465.–1467. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Blaus P. Tev (sonetu vainadziņš). Latvju sonets 100 gados. Sast. K. Dziļleja. Kopenhāgena: Imanta, 1956. 38.–45. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Sudrabkalns J. Iesvaidījums (1918). Spārnotā Armāda. 2. izdevums. Rīga: Valters un Rapa, 1926. 135.–149. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Johansons A. Sonetu vainags. Krēslainie spoguļi. Stokholma: Daugava, 1984. 34.–48. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Ronalds Briedis. Oroboro un rokoko. Nulles summa. Rīga: Neputns, 2022. 138.–152. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Dziļleja K. Reiz manis nebūs vairs. Latvju sonets 100 gados. 109.–112. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Viguls A. Viltus soneti un citas b puses. Karogs. 2009. Nr. 1. 8.–18. lpp.; Viguls A. 5:00. Rīga: Mansards, 2012. 10., 15., 16., 18., 19., 53. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Seno feniķiešu rakstībā gan burts O tika saistīts ar aci.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Defoe D. Robinson Crusoe. Edited with and Introduction by T. Keymer. Oxford and New York: Oxford University Press, 2007. P. 182.  (atpakaļ uz rakstu)
10. 5. daļas vīriešu tipu uzskaitījums: Ādamsons E. Jāšana uz lauvas. Dāvana: īsprozas pilnīgs kopojums. Rīga: Daugava, 2000. 154. lpp. Napoleona armijas karavīru apraksts no Vikipēdijas un citiem interneta resursiem. 7. daļu ievadošais iepazīšanās sludinājums, šķiet, aizgūts no portāla Gribu.lv.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Tauns L. Laulības ar pilsētu. Šipenvile: Upeskalns, 1964. 17.–18., 46.–47. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Baltijas Vēstnesis, 1896, 18. novembris.  (atpakaļ uz rakstu)
13. 4. daļā aprakstīto zemūdens pasaules dzīvi iedvesmoja Juvala Zommera Lielā ūdeņu grāmata (Rīga: Mansards, 2018).  (atpakaļ uz rakstu)
14. 12. daļā Oholibas slavas dziesmas motīvs aizgūts no Borisa Rezņika un Dagnijas Dreikas dziesmas Pasaule, pasaulīt ansambļa Eolika izpildījumā.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Latvija Amerikā, 1952, 24. septembris.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Melgalve I. Labi, ka mums ir Vērdiņš. Diena. 2026. 12. aprīlis. Pieejams tiešsaistē: https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/labi-ka-mums-ir-verdins.-karla-verdina-dzejas-krajuma-_nekas_-recenzija-14350379 [skatīts 25.05.2026.].  (atpakaļ uz rakstu)
17. Vērdiņš K. Ohola, Oholiba. Strāva. Nr. 5. 2022. 35.–51. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)