— Kas mani šūpo

Trauma sašķeļ, radot attālumu starp sevi un sevi, attālumu starp sevi un pasauli. Iespējams, šajā teritorijā ir vieta kustībai, kas citkārt nebūtu iespējama. Viens no kustības veidiem ir dot vārdus izjūtām, kas izkaisītas ķermenī un pārņem, neatvēlot vietu izvēlei. Es ieraugu tēlus, un man ir, pie kā pieturēties, es saredzu pazīstamus apveidus, šī vieta vairs nav pavisam sveša.

tēli

Viņi mani ietinuši siltā un lielā segā, tā apņem mani kā lapseņu pūznis, un es sēžu, salda siltuma ieskauta, ne roku, ne kāju man nav, tāpēc mani aiznes un novieto uz krēsla, kas pavērsts pret sniegotiem kalniem, mīkstiem un siltiem, jo tie ir mākoņi. Es nevaru tikt pie cilvēkiem, kas dzīvo mākoņu ielejās, bet ir labi arī skatīties. Man ik pa laikam atnes tēju un palīdz padzerties. Man nav ar viņiem jārunā, ja nevēlos, un es nekad nevēlos un nejūtos par to vainīga, jo neviens no manis neko nesagaida. Viņi tik ļoti priecājas par manu seju, kas, izslējusies no pūžņa, neskatās uz viņiem.

Es esmu satrupējis koks. Es lēni, bet nenovēršami sadalos, un viss manī ir smags. Sadalīšanās noris klusītēm, bez krakšķēšanas. Mēs ar zemi abas viena otrai pamazītēm panākam pretī. Es neesmu dzīva, bet manī ir dzīvība, un tas nekas. Dzīvība ir arī visapkārt man, es to jūtu, bet nesaprotu.

Es esmu ievainota. Es kliboju, man liekas, brūce ir vēderā, bet es baidos skatīties. Man jātiek uz priekšu. Ejot sāp vairāk, bet man jāiet, jo kāds mani pasauca, man kaut kas jāizdara.

Es sarūku. Es kļūstu arvien mazāka, es saliecos, es tiecos ieritināties sevī, bet kauliem nav vietas, tos nevar saplacināt kā asinsvadus un muskuļus, tam visam manī nav vietas, es esmu ļoti maza. Es nevaru paelpot, es izlaižu gaisu, es runāju klusā un smalkā balsī, es esmu maza meitene, kas vienmēr ir par lielu, vienmēr aizņem vietu. Es nevaru pakustēties, es neprotu staigāt. Un visas domas manī kļūst ļaunuma nospriegotas, tās sāk runāt citā balsī. Es atceros Annas Auziņas dzejoli – es esmu maziņa un slikta. Es esmu maziņa un slikta. Kad es to pasaku, tūlīt zinu, ka man to nevajadzēja teikt, jo tagad arī jūs to zināt.

paradoksi

Meraba Mamardašvili Domātpriekā izlasīju aptuveni tādu teikumu: mūs mīl par labo, kas mums darīts, un ienīst par slikto, kas mums nodarīts. Pēc tam, jau daudzus gadus vēlāk, vairākkārt meklēju šo teikumu grāmatā, bet tā arī neatradu. Varbūt tas nemaz nebija Mamardašvili, bet kāds cits, kas uzrakstīja šo teikumu, kas man palicis prātā kā sevišķi cietsirdīgs paradokss – nodarījuma smagumu nes upuris. Simona Veila rakstīja, ka tas, kurš piedzīvo nepanesamas ciešanas (franču val. malheur, angļu val. affliction), jūt to, kas būtu jājūt pāridarītājam: “Ļaunums mīt noziedznieka sirdī, bet viņš to nejūt. To savā sirdī jūt cilvēks, kurš piedzīvo ciešanas, būdams bez vainas. Viss notiek tā, it kā dvēseles stāvoklis, kas piedien noziedzniekam, būtu atdalīts no nozieguma un pievienots ciešanām; un tas pat šķiet proporcionāls cietēja nevainībai.”¹ Es atceros sākumskolu un bērnus, kuri smirdēja un ar kuriem neviens nesarunājās. Viņi acīmredzot nebija saņēmuši vajadzīgās rūpes, lai ienāktu pa klases durvīm smaidoši un droši. Nesen iedomājos, ka varbūt populārie bērni, vismaz mazākajās klasītēs, vienkārši bija tie, kuri savu vietu pasaulē un ikvienā cilvēku grupā izjuta kā pašsaprotamu. Viņiem tā nebija nedz jāizcīna, nedz pazemīgi jālūdz: viņiem ir vieta, tāpēc mēs viņiem dodam vietu.

Vēl viens traumas paradokss, par ko rakstījusi Simona Veila: “Tie, kuriem visbiežāk nākas izjust, ka viņiem dara ļaunu, ir tie, kuri vismazāk apguvuši runas māku.”² Viņa izceļ valodas prasmi kā privilēģiju, kas ļauj pāridarītājam veikli izvairīties no soda, kamēr upuris nespēj atrast vārdus, nemāk runāt pareizā valodā, murmina pie sevis vai klusē. Veilas skatiena gaismā vienmēr ir tie, kuriem iedalīts klusums. Tie, kuri noglabājuši brūci visdziļākajos audu slāņos, kur tā pamazām kļuvusi cieta un bāla, līdz kļuvusi par kaulu. Tie, kuri nezina vārdus tam, kas ar viņiem noticis. Tie, kuri nekad nav stāvējuši uz droša pamata, un visa viņu bērnība bijusi šūpošanās neparedzamos, svelošos viļņos. “Zoja gribēja mirt, jo viņa nespēja un nevēlējās dzīvot ar bērnības traumu sekām. Ikdienišķas lietas – iešana dušā, zobu tīrīšana, ģērbšanās un gulēšana savā gultā – bija atgādinājumi (triggers), kas izsauca vissāpīgākās no atmiņām, kuras viņai bija jāizdzīvo atkal un atkal. Murgu dēļ viņa nevarēja gulēt un reizēm pārtika no šķidrumiem, jo nespēja izturēt to, ka viņas mutē ir ciets ēdiens,” es lasu par jaunu sievieti Nīderlandē, kura divas reizes izvēlējusies veikt eitanāziju nepanesamu un neuzveicamu ciešanu dēļ. Tomēr pēc intensīvas terapijas, kas koncentrējas tieši uz traumas dziedināšanu, viņa izlemj mēģināt dzīvot. Tas viņas stāstā vieš cerību. Paradoksālā kārtā arī vēršanās pēc palīdzības ir privilēģija, kas pieprasa piekļuvi resursiem, zināšanas par psihisko veselību un kaut nelielu cerību un spēku saskarties ar savām sāpēm. Zoja dzīvo Nīderlandē, viņu atbalsta mamma. Kāds būtu viņas stāsts, ja viņa dzīvotu citur un kvalitatīvas psihiskās aprūpes vietā viņai pieejami būtu vien tradicionālie tautas medicīnas līdzekļi traumas uzveikšanai – alkohols un citas vielas?

Atgriežoties pie Simonas Veilas rakstītā, es domāju arī par traumas naratīviem, par stāstiem, kuri nokļūst pie mums un tiem, kuri izgaist kopā ar cilvēkiem, kuri tos glabā. Man šķiet, pie mums nonāk veiksmes stāsti. Tos pavēsta cilvēki, kuriem izdevies iegūt pietiekoši daudz atbalsta, lai attālinātos no visaptverošās tumsas, – spēja pastāstīt jau liecina par zināmu drošības sajūtu un distanci no sāpēm. Es domāju, vissāpīgākais nepārvēršas valodā, tas nepārtop autobiogrāfijās, bet to sevī īsāku vai ilgāku laiku nes cilvēki, kuriem tieši viņu klusēšanas vai nepareizās valodas dēļ mēs, iespējams, vispār nepiedēvējam spēju just dziļas un visaptverošas ciešanas, tā vietā atvēlot viņiem nicinājumu par viņu dzīves izvēlēm, nolaidību un, kā saka Rīgas satiksme, pārvietošanos “smakojošā un smērējošā apģērbā”.

Bet ir arī kāds paradokss, kas manī raisa cerību, – tas rodams idejā par radikālu pieņemšanu. Brīžos, kad pārņem neizturamas emocijas un pagātnes uzplaiksnījumi, jācenšas pieņemt, ka tā vienkārši ir. Mana terapeite arvien atkārto: tev tā drīkst būt. Ja trauma rodas tāpēc, ka notiekošais ir pārāk šaušalīgs, lai to piedzīvotu un justu, tad dziedināšanai nepieciešams pretējais – jānolaižas sāpju dziļumos un tās jājūt. Es iedomājos par Dumidoru, kurš Voldemorta alā dzer no perlamutra trauka, un katrs malks nodara viņam nepanesamas sāpes, un par Mio, kurš ik brīdi apšauba savu spēju stāties pretī bruņiniekam Kato, bet tomēr to dara, un par Danti, kurš tik bieži zaudē samaņu. Zīmīgi, ka neviens no viņiem nedevās tumsā viens. Dumidoram bija Harijs, Mio bija Jum-jums, Dantem bija Vergilijs. Pirms kāda laika iedomājos – iespējams, cilvēka nodarītu pārestību par labu vērst var tikai cits cilvēks. Un gandrīz vienmēr tas ir kāds cits, nevis tas, kurš nodarījis pāri.

šūpoles

Lauras Brokānes veidotajā izstādē par psihisko veselību Kā es jūtos pēdējā laikā trīs mākslinieku darbos bija attēlotas šūpoles. Skaņu mākslinieka Ernesta Vilsona darbā bija čīkstošu šūpoļu skaņas, mākslinieces Kristas Dzudzilo videodarbā bija atainota šūpošanās kustība no šūpolēs sēdošā skatpunkta, Ievas Vīksnes virtuālās realitātes darbā šūpoles bija ceļojuma noslēgums. Ja trauma un dziedināšana veidotu kustības līniju, tas nebūtu aplis, kā man sākotnēji šķita, bet gan svārstību līkne.

Tumsa un gaisma, augša un leja nepārtraukti mijas, un viena iešūpo otru – lai nokļūtu gaismā, jāiegrimst tumsā, lai tiktu augšā, jānolaižas lejā. Simetrija, ko izsaka šāda metafora, ir patīkama un rada paredzamības un drošības sajūtu, bet tā nebūt nav. Šūpoles čīkst un grab, to kustībai traucē zari un rokas, šūpolēs ir arī citi, šūpolēm pieskaras, tās grūž un to sarūsējušās konstrukcijas ir neuzticamas.

Es gribētu būt maza meitenīte, kuru šūpolēs ielicis stiprs un labs tētis vai vectētiņš, un viņš zina, ko dara, kad uzšūpo mani pavisam augstu, jo viņš ir pieredzējis un gudrs. Taču visbiežāk es šūpolēs esmu viena. Atgriežoties sāpēs, man blakus nestāv Vergilijs, un mācīšanās kļūt sev pašai par pavadoni nav vienkārša. Tā nav prasme, ko var iemācīties un likt lietā vienmēr, kad nepieciešams. Spēks un vājums manī plūst un mainās vietām, reizēm es esmu sev Vergilijs, reizēm es esmu nobijies Mio, ko tikai nejaušības pēc paglābj klints sienā atvērusies ala.

Šūpoļu metafora vedina domāt par to, kas mani šūpo. Vai mani pārāk augstu uzšūpoja nevērīgs tēvocis vai tas ir vējš, neparedzams un nepakļaujams, vai es pati, vēzējot kājas, šūpoju sevi – tas ir jautājums par nodomu. Kāds ir šīs kustības raisītāja mērķis, un kas notiks tālāk? Trauma izdzēš apziņu par savu autonomiju un ticību spējai pašam ietekmēt savu dzīvi, tāpēc neparedzamas svārstības reizēm ir neizturamas, tās atgādina par bezpalīdzības sastingumu. Gribas tām piedēvēt ko tikpat nemainīgu un paredzamu kā gadalaiki, kā sods un atalgojums, kā iedzimtība. Bet neviena no šīm sistēmām neiztur, tās visas ir pakļautas nejaušībai un mainībai. Vilšanās katrā no tām prasa izturību.

lauskas

Lasot par strukturālo disasociāciju, beidzot saprotu, kāpēc es nespēju savākt sevi vienkopus, kāpēc man tik ilgi šķitis, ka ir vismaz piecas dažādas Lindas un katra no viņām dzīvo citā laikā un vietā, katrai no viņām ir kāda cita nodarbošanās, un, pat ja viņas nostātos rindā no īsākās uz garāko, viņas neatpazītu cita citu.

Strukturālās disasociācijas teorija skaidro, ka traumatiskais notikums cilvēkā paliek un turpina dzīvot kā atsevišķa personības daļa, kura ikdienas dzīvē ir teju nemanāma, bet noteikti stimuli – skaņas, vārdi, smaržas un pat paša domas un atmiņas – to spēj atmodināt.³ Dziļi noglabātā, teju atšķeltā daļa sāk runāt un darīt ikdienišķajai daļai neaptveramas lietas – tā nekontrolējami raud, tā ir sastingusi un nespēj paiet, tā sit ar dūrēm pa sienu, tā nespēj palikt viena pati, jo zina, ka neviens nekad neatnāks, zina, ka ārpus mājām ir tuksnesis, ir tukšums un neviens neatnāks. Reizēm daļas ir vairākas, katrai no tām ir citāda balss, bailes un rīcības modeļi. Katra no tām radusies citādos apstākļos, un tās pamodina citādi signāli. Kā likums, katra no tām neizmērojami sāp, tās izraisa kaunu un vainas izjūtu, tās liek sevi ienīst un galējā instancē nogalināt.

Vienā no traumas literatūras teorijas pamattekstiem Unclaimed Experiences Keitija Karūta komentē Freida rakstīto par episko romanci Gerusalemme Liberata, kurā galvenais varonis Tankrēds neviļus nogalina savu mīļoto Klorindu, kura pārģērbusies pretinieku bruņās. “Pēc viņas bērēm viņš nokļūst savādā burvju mežā, kurš krustnešu armijā iedveš bailes. Viņš cērt ar zobenu un ievaino lielu koku, bet no ievainotās mizas sāk tecēt asinis un viņš izdzird Klorindas balsi, viņas dvēsele ir ieslodzīta kokā, viņa žēlojas, ka viņš jau atkal mīļoto ievainojis.”⁴ Karūta skaidro, ka Freids stāstā saskatījis traumas nerimstošo atkārtošanos, kas notiek bez cilvēka apzinātas dalības vai izvēles, – nevadāmas rīcības un emociju lokus, kuros atkal un atkal atgriežas traumu pieredzējušie. Taču stāsts par Tankrēdu atklāj arī citu traumas pieredzei raksturīgu iezīmi – viņš uzbrūk un nogalina to, kas nemaz nav viņa ienaidnieks.

No visām bailēm, kuras izjūt traumu pieredzējušie, visspēcīgākās ir bailes no savas iekšējās pasaules – no domām, jūtām un atmiņām, kas ieved atpakaļ traumas īstenībā. Tās ir bailes nevis no situācijas atkārtošanās, bet no tās daļas sevī pašā, kas glabā šaušalīgo pieredzi. Reizēm tas var nozīmēt pavisam fiziskus centienus izdzīt no sevis sāpīgo, kaunpilno un slikto daļu, tā iedzīvinot nežēlīgo paradoksu – mēs ienīstam sevi par slikto, kas mums nodarīts.

Un tā lielākais pārbaudījums ir spēja aiz bruņām saskatīt mīļoto. Terapijas valodā to var saukt par radikālu pieņemšanu, par atļauju būt visām sevis daļām, it īpaši tām, kuras visvairāk sāp – jo viņām visvairāk sāp.

balsis

Visgrūtāk man ir pieņemt balsi, kura apgalvo, ka man jānomirst. Es to nosaucu par ļauno pamāti, atceroties norvēģu pasaku par sarkano un melno šķirstiņu, kurā pamāte iegrūda savu pameitu akā. Arī mana ļaunā pamāte mani labprāt iegrūstu akā. Viņa cenšas mani pārliecināt, ka manai ģimenei būtu labāk bez manis. Ka tik sabojāts cilvēks kā es ap sevi izplata tikai bēdas un ciešanas. Ka manam dēlam būtu labāk ar citu mammu. Es zinu, ka viņa kļūdās, un es to apzinos arī brīžos, kad viņa ar mani runā, bet es nespēju viņu apklusināt. Tādos brīžos man palīdz citas balsis, visvairāk draugu balsis un to cilvēku balsis, kuri pazīst ļauno pamāti, – es tūlīt ievēroju, cik melīga un ļauna ir balss, kura vēlas iestāstīt manam draugam, ka viņam jānomirst. Jūtot līdzi viņam, es sāku just līdzi arī sev.

Karūta raksta par raudošo brūci, un es iedomājos viduslaiku zīmējumus, kuros ticīgo apcerei attēlotas Kristus brūces gan viņa miesā, gan pašas par sevi, ārpus tās. No brūces plūst un pil asinis. Brūcei ir balss. “Freida tekstā rodama klausīšanās cita cilvēka brūces balsī, tās vēstījumā.” Karūta traumas pieredzē saskata nepieciešamību liecināt un būt sadzirdētam, to izsaka “kāds cits, kurš lūdz, lai viņu ierauga un dzird.”⁵ Taču “cits” ne vienmēr ir cita būtne, tā ir arī raudošā brūce, kuras balss kļuvusi tik sveša un klusa, ka šķietami vairs nepieder man.

Nepieciešamība liecināt, pirmkārt, sevī pašā. Ļaut runāt balsij, kas elso un čukst, balsij, kas dusmojas un ienīst. Un ļaut, lai to nes citas balsis – tās, kuras saka “tev tā drīkst būt”.

Mana terapeite atkal un atkal saka: katra no balsīm kādā grūtā brīdī centusies palīdzēt. Es iztēlojos, ka viņas veido kori vai mazu ansambli, kurā viena kliedz, otra raud, trešā klusībā šņukst, – diezgan nepatīkama tā viņu mūzika, bet citu viņas nemāk. Tajā saklausāms zīdaiņa sauciens pēc drošības, dusmās savilguši lamuvārdi un klusums, kas gandrīz neelpo. Katra no balsīm kādā brīdī centusies darīt visu, lai es izdzīvotu: saukt pēc palīdzības, cīnīties par siltumu, pakļauties. Tas ir grotesks koris, tas labākajā gadījumā raisa nicinājuma pilnu žēlumu. Grūti noticēt, ka balsīs ir kas labs un stiprs.

Zīdaini es sāku pieņemt un saprast viņas valodu. Arī rupjo un dusmīgo pusaudzi, un arī sastingušo klusumu, kas atdod daļu no sevis, lai nepazaudētu visu. Bet ļauno pamāti es līdz pēdējam turēju prom no sevis. Viņa šķiet kā ārējs spēks, ļauns gars, kas mani pārņem, lai sodītu. Viņas galvenais paņēmiens ir vainot un kaunināt citas balsis – tās, kuras skaļi raud un skaļi dusmojas, kurām izdodas saņemt drosmi, lai beidzot ierunātos. Tikai lasot es beidzot noticēju, ka arī ļaunā pamāte kādreiz bijusi gādīga, – viņa pieder personības daļām, kuras “aizstāv no visgrūtāk izturamajiem traumatisko atmiņu aspektiem, noticot, ka tās ir kļuvušas par varmāku(-ām), un piedzīvo vislielāko atraidījumu un noliegšanu, tomēr cenšas pasargāt pacientu”.⁶ Ļaunā pamāte, visticamāk, saistīta ar notikumiem, kurus es neatceros. Iespējams, tie ir tik seni, ka tos pat nevar atcerēties, bet pagaidām tas nekas. Arī tā var būt. Savādais koris joprojām dzied savas žēlabainās dziesmas, nespējot noturēt meldiņu. Bet viņu balsis pamazām attālinās – vai varbūt mana auss pamazām pierod.

tīklojums

Iespējams, traumas dziedināšana ir pienākums. Džeimss Boldvins rakstīja: “Mēs zinām, ka cilvēks, kurš nespēj sev atklāt patiesību par savu pagātni, ir iesprostots un sastindzis neatklātās patības cietumā.” Boldvins zināja, ko saka, – viņš spēja ieskatīties ne tikai savu sāpju dziļumā, bet arī sava aizvainojuma un nebeidzamo dusmu dziļumā. Un varbūt tieši tāpēc viņš spēja palūkoties apkārt un ieraudzīt citus, kuriem sāp tāpat kā viņam, kuriem sāp vēl vairāk. Ja pieņem, ka godīga ieskatīšanās sevī ļauj pievērst skatienu citiem un līdz dzīlēm saprast, ka paša sāpes un ciešanas nav unikālas, varbūt dziedināšana tiešām ir pienākums.

Taču tā pavisam noteikti ir privilēģija. Kādā sarunā igauņu dzejniece un biblioterapeite Berita Kašana teica, ka miera laikos cilvēki atrod veidus, kā kopīgiem spēkiem dziedināt dzīves laikā iegūtās traumas. Bet kara laikā izirst citkārt stiprais tīklojums – nav teju neviena, kurš pats nebūtu piedzīvojis šausmas. Nav teju neviena, kurš saglabājis veselumu un spēj sadiegt pārrautos pavedienus.

Es varu nokāpt savās tumšajās dzīlēs, jo man nav pa īstam jānokāpj pazemē, lai izdzīvotu. Es varu veikt filigrāno dziedināšanas darbu, jo manās mājās nevalda bads. Mana šodiena ir pietiekami droša, lai es varētu iegrimt pagātnē. Man ir, kur atgriezties.

Oleksandrs Miheds raksta kara laikā par karu, kas sašķēlis viņa “es”: “Viens “es” iebrukuma pirmajā dienā evakuējās no Hostomeļas un kopš tā laika asi reaģē uz skaņām, kas līdzīgas lādiņu sprādzieniem. Otrs 100 dienas nodzīvoja kazarmās. [..] Bet pēc tam vēl kāds “es” izgāja no kazarmām, atgriezās Kijivā un atdūrās pret savu jauno dzīvi: bez mājām, bez pagātnes, ar lērumu neizrunātas pieredzes un vārdos nenosauktu traumu. Cik vēl daudzus “es” tik pēkšņi, brutāli, tik kafkiski es ieraudzīšu spogulī, kādu rītu pamodies pēc nemierīga miega? [..] Cik vēl reižu šis karš nogalinās mūsu “es”?” Nav iespējams izskaitīt, cik gabalos sašķeltas cilvēku dvēseles kara postītās vietās. Ja to varētu izdarīt, tad papildus mirušo un ievainoto skaitam būtu vēl viens kvantitatīvs kara šausmu rādītājs.

Cik stipram jābūt tīklam, kas spētu noturēt dzīvās šķembas? Cik laika, cik rūpīga darba un paļāvības nepieciešams, lai to darinātu?

Ja pieņemam, ka privilēģijas paredz pienākumus, tad traumas un dziedināšanas gadījumā viens no tiem ir pacelt galvu un paskatīties apkārt. Ieraudzīt citos nepieciešamību liecināt un sevī – pienākumu klausīties raudošajā brūcē. Tā rodas saites, kuras mēs turam un kuras tur mūs.

Es gribētu kļūt par daļu no tīklojuma, kas tur dzīvību.

Eseja publicēta rakstu sērijā par pretmetiem

1. Weil S. Waiting for God. Transl. by E. Craufurd. New York: G. P. Putnam’s Sons, 1953., 121. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Weil S. Human Personality. Transl. by R. Rees. Ed. by S. Miles. Simone Weil: An Anthology. London: Penguin Books, 2005., 73. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. van der Hart O., Nijenhuis E. R. S., Steele K. The Haunted Self: Structural Dissociation and the Treatment of Chronic Traumatization. W W Norton & Co., 2006., 66. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Caruth C. Unclaimed Experience: Trauma, Narrative and History. Baltimore and London: John Hopkins University Press, 1996., 2. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Caruth C. Unclaimed Experience: Trauma, Narrative and History. Baltimore and London: John Hopkins University Press, 1996.,  8.–9. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. van der Hart O., Nijenhuis E. R. S., Steele K. The Haunted Self: Structural Dissociation and the Treatment of Chronic Traumatization. W W Norton & Co., 2006, 334. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)