— Par urdošo smeldzi

Pirms pāris mēnešiem apgāds Latvijas Mediji laida klajā Viļa Kasima Svešuma grāmatu, kas dēvēta par “romānu esejās”. Tas ir autobiogrāfisks eseju krājums, ko sasaista atsvešinātības tēma un vienlaikus maiguma un piederības meklējumi dažādos autora dzīves posmos un robežsituācijās – kas veido tiltu no sērām par tēva nāvi līdz nepieredzētai mīlestības pieredzei un mieram meitiņas pirmajos dzīves gados.

Vilim līdz šim bija iznākušas trīs prozas grāmatas: Lielā pasaule (2015), Lizergīnblūzs (2020) un Atvaros (2023). Viņš ir arī tulkojis vairāk nekā 20 grāmatas, bijis mūsu Punctum kolēģis redaktors un jau ilgāku laiku strādā par literāro aģentu organizācijā Latvian Literature.

Laura Brokāne

 

Uzreiz gribu pateikt, ka man ļoti patika un aizkustināja tava grāmata. Esam gandrīz vienaudži, un tāpēc, pirmkārt, man bija atpazīstama vide un attiecības, ko apraksti, – līdzīgos apstākļos nemitīgie iekļaušanās meklējumi, maldīgie ārēji aspekti, kas kliedē vientulību. Es arī esmu dzīvojusi Sarkandaugavā, bet atšķirībā no tevis, vienmēr tur esmu jutusies kā savējā – man tur bija drosmīga draudzene, mana aizmugure. Bet galvenais – es pēdējos gados arī daudz kavējos atmiņās, piemēram, par vasaras pieredzi laukos, un dažkārt man šķiet, ka patiešām brīva jutos tolaik bērnībā, skatoties lielajos kokos un izdomājot viņu sarunas. Šobrīd tā šķiet pilnīga brīvība, bet tolaik fatāla vientulība. Apbrīnojami, kā atmiņas pielāgojas “vajadzīgajai” sajūtai – par to arī ir tava grāmata, nepretendējot meklēt kādu autentiskumu, bet, izvaicājot pieredzēto, izprast savu šī brīža identitāti.

Koki ir brīnišķīgi sabiedrotie, jā. Mēs ar draugiem laukos iedevām vārdus vairākiem interesanta paskata kokiem ceļā no skolas līdz mājām, un es parasti ar tiem sveicinājos, kad mājās gāju viens.

Bet patiesa brīvība, manuprāt, visbiežāk pastāv tieši atmiņās. Brīžos vai laika posmos, kas vēlāk atgriežas iztēlē ar to apskaužami skaisto brīvības oreolu, mums parasti tomēr bija arī kādas citas fona sajūtas – vientulība, sirdssāpes, nogurums –, ko prāts ar laiku notušē. Un paliek tikai brīvība, kas, protams, nav mazāk īsta tāpēc vien, ka tobrīd nebija dominējošā sajūta. Tas ir viens no lielākajiem atmiņu skaistumiem, ka mēs tajās varam destilēt, ko paši gribam, kas ir vajadzīgs katrā vēlākajā brīdī.

Taču vienlaikus es arī atceros kādu decembra vakaru Sarkandaugavā, kad apreibis klaiņoju pa sava dzīvokļa istabām un gaiteni, skumdams par nesenu šķiršanos, bet tad apstājos pie grāmatplaukta, jo prātā bija ienākusi pēkšņa, spilgta apjauta – pag, man taču ir viss, par ko biju sapņojis. “Vecīt, tev ir laiks rakstīt, ir vieta, kur to darīt, ir draugi, ir grāmatas. Par ko tad cepiens?” es sev teicu. Toziem es Vecgadu sagaidīju viens pats Sarkandaugavā, rakstot un pēc tam izejot nelielā pastaigā līdz pļaviņai pie Man-Tess cisternām, juzdamies patiešām brīvs. Vai varbūt tā es to tagad atceros.

 

Viena no “vajadzībām” var būt arī beigt gremdēties atmiņās, lai atvērtos kam jaunam. Par to savukārt es īpaši aizdomājos, kad tos manus bērnības kokus ar visām saknēm izcēla pagājušā gada vētra, un lauku bērnības ainava pilnībā mainījās un kļuva tik tukša un svešāda.

Tas man atgādina, ka viena no esejām, ko izņēmu pašās beigās, bija par Bītliem, par Strawberry Fields Forever klipu, kur viņi dejo apkārt ozolam, ko divdesmit gadus vēlāk tāpat izgāza vētra. Patiesībā jau tas bija nokaltis arī 1967. gadā, bet tobrīd tas nebija svarīgi, tāpat kā nav svarīgi tagad, vēlreiz skatoties šo klipu, jo mūzikas, mākslas klātbūtne tajā ir padarījusi ozolu mūžam dzīvu. Tāpat arī tavi koki turpina runāt, pat ja neviens cits tos nevar sadzirdēt. Un vismaz daļēji tie runā arī tavā balsī.

Tā kā, jā, atmiņas un pieredze pastāvīgi mijiedarbojas, veidojot viena otru. Un, stāstot par tām, mēs turpinām tās veidot vēl citādā veidā – ne tikai paši sev, bet arī citiem. Pielāgojot savām vajadzībām, jā, taču vienlaikus nododot tās citiem, lai viņi ar tām iesāk, kas nu viņiem kurā brīdī šķiet būtiskākais. Grāmatā es izmantoju pāris draugu atmiņas, un man arī nebūtu iebildumi, ja kāds pieņemtu manas atmiņas par savām, ja viņam tās var noderēt, jo tagad tās jau ir stāsti.

 

Tu ar lielu mīlestību grāmatas pateicību sadaļā vērsies pie cilvēkiem, kuru pieredzi esi izmantojis grāmatā un kuri, visticamāk, tur sevi atpazīs. Arī tekstā raksti: vai ir piedienīgi izmantot citus cilvēkus savos stāstos? Kā tu rīkojies šajā gadījumā, lai tas būtu cieņpilni – lūdzi atļauju vai vienkārši ar dziļu rūpību būvēji šīs ainas, mēģinot nepateikt neko lieku?

Bija cilvēki, kas jau iepriekš, pirms biju pieķēries šai grāmatai, teica, lai rakstu par kopā piedzīvoto, arī sāpīgajiem mirkļiem. Citiem par to teicu vai nu rakstīšanas gaitā vai īsi pirms grāmatas iznākšanas, lai gan, protams, ne visiem. Bet no galvenajiem tēliem laikam tikai māti nebiju skaidri brīdinājis, tik vien kā šad tad pasakot, ka rakstu kaut ko par savu dzīvi. Taču es arī nedomāju, ka grāmatā ir kas tāds, par ko man draudētu tiesu darbi. Vismaz es tā ceru.

 

Paturpinot par cieņu pret varoņiem – īpaši ņemot vērā, ka tava grāmata lielā mērā ir autobiogrāfiska, man gribētos, lai mūsdienu literatūrā cilvēki ar psihiskām saslimšanām netiek eksotizēti. Bet es pilnībā arī saprotu, ka tu atklāti apraksti savas izjūtas par savu pirmo pieredzi ar šādiem cilvēkiem, turklāt citā laikā.

Par to es diezgan daudz domāju un līdz pašām beigām nebiju pārliecināts, vai atstāt eseju, kurā aprakstu jaunieti ar garīgās attīstības traucējumiem, kas bija regulārs apmeklētājs vienā no veikaliem, kur strādāju. Taču man tā bija nozīmīga pieredze, un būtībā ar šo stāstu es gribēju ilustrēt domu, ka komunikācijas barjeras pastāv neatkarīgi no saziņas prasmēm un iespējām, ka tā ir neatņemama dzīves daļa. Nesen arī saņēmu atsauksmi par grāmatu no mammas, kas izteica cerību, ka arī viņas dēlam nākotnē izdosies satikt cilvēku, kurš sapratīs viņa netradicionālo izpausmes veidu. Tā mani ļoti saviļņoja. Ceru, ka arī citi cilvēki un viņu tuvinieki redzēs, ka tas ir patiess mēģinājums pietuvoties.

Bet jā, to es cenšos paturēt prātā arī tagad, jo rakstu romānu, kura centrā ir man tuvs cilvēks ar psihiskās veselības traucējumiem. Taču romāns ir par viņu kā cilvēku, ne par diagnozēm, lai gan tās neizbēgami ietekmē, kā tu uztver sevi – un kā tevi uztver citi. Manuprāt, bieži vien tas dzīves pieredzi ietekmē pat vairāk nekā atšķirības pasaules redzējumā.

 

Par svešuma smeldzi, kas ir grāmatas vadmotīvs, tu raksti gan kā par traucēkli, gan iedvesmu. Un tas veidojas no sāpēm par tēva zaudējumu līdz paša tēva lomas izpratnei. Kas bija pirmais pamudinājums caur literāri apstrādātām atmiņām mēģināt saprast savu identitāti un, iespējams, arī sevi dziedināt?

Tas bija tāds kā dabisks blakusprodukts grāmatas rakstīšanai, kad sapratu, ka negribu, lai tas ir vienkāršs eseju krājums, bet gan kaut kas iekšēji saistīts. Un tad jau teksts pats aizveda tajā virzienā. Gāju tam līdzi, sekoju atmiņām un sajūtām, reizē turot acis vaļā, mēģinot piefiksēt apkārt redzamo. Vienu laiku bija doma, ka tieši pastaiga varētu būt grāmatas ietvars – ka tas būtu vienas garas pastaigas stāsts, kopā ar lasītāju sekojot domām, kas nemitīgi iet pa blakus takām, bet tomēr regulāri atgriežas pie vienām “savējām” tēmām. Bet pamēģinot sapratu, ka tāds stingrs rāmis tomēr šķiet pārāk falšs. Grāmatu joprojām gan caurvij pastaigu motīvs, gan kā apzināts stila elements, uzsverot atmiņu atkārtojumu iedabu, gan tīri tāpēc, ka vislabāk es domāju tieši staigājot.

Bet to, ka grāmatas centrā būs identitātes pārmaiņas, zaudējot tēvu un salīdzinoši drīz pēc tam pieredzot savas meitas piedzimšanu, es sapratu laikam pēc tam, kad uzrakstīju tekstu, kas tagad ir grāmatas noslēgumā. To man pasūtīja Agra Lieģe-Doležko projektam My First Year Too, un tad es sapratu, ka tas būtu labs pretsvars kādu laiku iepriekš Punctum uzrakstītajai esejai par laiku pēc tēva nāves.

 

Tu noteikti esi lasījis brīnišķīgo Marčina Vihas grāmatu Lietas, kuras es neizsviedu. Viņš raksta: “Agrāk es domāju, ka mēs atceramies cilvēkus, kamēr spējam viņus aprakstīt. Tagad es uzskatu, ka ir otrādi: viņi ir ar mums kopā, kamēr vien mēs neprotam to izdarīt.” Man šķiet, tas arī ir par to svešuma sajūtu, kas nebūt nav slikta – kaut kas neaizsniedzams.

Jā, tā bija ļoti jauka grāmata, kas droši vien gulēja kaut kur prāta dziļumos, kad sāku rakstīt savējo, lai gan apzināts paraugs tā nebija. Tur ir līdzīgi urdoša vajadzība aprakstīt aizgājušo, labi apzinoties, ka tas nepalīdzēs remdēt smeldzi. Bet tas, protams, netraucē mēģināt – un labi, ka tā. Lai cik neiespējami būtu pilnvērtīgi aprakstīt kādu cilvēku un sajūtu, šie stāsti bieži vien beigās vēsta arī daudz ko citu, daudz vairāk, nekā esam gribējuši. Un bez tās urdošās smeldzes tie varbūt nebūtu uzrakstīti.

Pagājušā gada sākumā Avīzes nosaukumā man bija neliela eseja vai varbūt stāsts tieši par to – par mēģinājumu rakstot no jauna iedzīvināt tikai atmiņās palikušu cilvēku, visu laiku atduroties pret ieceres neiespējamību, bet tomēr neatlaižoties, jo tieši šie mēģinājumi ir galvenais apliecinājums, ka viņi joprojām ir ar mums.

 

Tu grāmatā apraksti arī savu etniskās identitātes jautājumu un, ka jau agrā bērnībā nojauti, ka šajā ziņā atšķiries no citiem. Rītdien portālā publicēsim tavu eseju par šo tēmu. Es gribēju jautāt – ciktāl tas ir ietekmējis šo atsvešinātības sajūtu tavā pieaugšanas laikā?

Nozīmīgāk tas bija pusaudža gados, jau pēc pārcelšanās uz Rīgu, kad atklāju, cik liela loma šeit ir etniskajai identitātei un cik melnbalti tā bieži tiek skatīta. Bērnībā mēs ar draugiem tādās kategorijās īsti nedomājām, ciematā nebija tik daudz vienaudžu, lai viņus uztvertu kā kādas grupas pārstāvjus. Tikai pusaudža gados, piemēram, uzzināju, ka bērnības labākā drauga māte bija no Kazahstānas.

Vairāk identitāte atklājās vasaras braucienos uz mātes dzimto ciemu Gagauzijā, kur tieši es biju tas bālais zēns un varēju citiem puikām iemācīt sliktos latviešu vārdus. Bet savā ciemā es biju vienkārši Vilis, un manas galvenās atšķirības iezīmes bija mīlestība uz grāmatām un nemācēšana braukt ar riteni. Un draugi to lielākoties pieņēma. Man liekas, ka arī grāmatā es bērnībā biežāk atgriežos, tieši meklēdams to sajūtu, kad svešums bija tikai vārds – lai gan patiesībā jau pietiek apzināties sevi kā individualitāti, kā atsevišķu cilvēku, lai tūlīt arī sajustos atšķirīgs, pat ja ne obligāti svešs.

 

Vai tev šķiet, ka grāmatā esi atklājis kādu mūsdienu maskulinitātes aspektu? Vai vīrieša nobriešanas un dažādo lomu tēmas tev bija prātā, rakstot šīs esejas?

Redaktors Henriks Eliass Zēgners man ir teicis, ka viņam tas bija viens no interesantākajiem grāmatas aspektiem, bet es pats īsti neprotu domāt šādās kategorijās. Tāpēc tas nebija apzināti, neviena eseja vai aina nav rakstīta ar domu runāt par mūsdienu vīrieša, tēva vai citu vispārīgu, kādai grupai raksturīgu pieredzi. Tā vietā man ir sajūtas – atsvešinātība, vientulība, sēras, mīlestība. Tomēr, grāmatā aprakstot savu ceļu, es, protams, vismaz daļēji aprakstu arī daudzu citu cilvēku, sevišķi vīriešu, pieredzi. Tāpēc tas ir neizbēgams blakusprodukts šiem stāstiem, kas lielākoties tomēr pievēršas visnotaļ ikdienišķām un neizbēgamām jebkuras dzīves epizodēm.

Man ir interesanti dzirdēt, kā grāmatu uztver citi vīrieši arī tāpēc, ka tēva loma un draudzība starp vīriešiem – kas ir bijusi nozīmīga arī manos iepriekšējos romānos – latviešu literatūrā, šķiet, nav nemaz tik bieži aprakstīta. Vienlaikus redzu, ka grāmatu vairāk lasa sievietes, un ir patīkami dzirdēt, ka šos stāstus kā savējos sajūt arī cilvēki ar atšķirīgu dzīves pieredzi.

Un, protams, pats fakts, ka savas dzīves ainas esmu varējis aprakstīt, īpaši nedomājot par sevi kā vīrieti, apliecina zināmu priviliģētību pasaulē, kur maskulinitāte joprojām tiek uztverta kā norma, neliekot man pastāvīgi apzināties savu dzimumu un tā ietekmi uz dzīves pieredzi, pat strādājot nozarē, kur sieviešu īpatsvars ir lielāks. Bet tieši tāpēc mums ir vajadzīgi stāsti no dažādām perspektīvām. Ceru, ka latviešu literatūrā būs vairāk grāmatu arī par atšķirīgu vīrišķības pieredzi, kas savā ziņā varētu pastāstīt vairāk par maskulinitāti mūsdienu Latvijā, nekā spēju es no heteronormatīvas perspektīvas. No otras puses, varbūt tieši manas pieredzes tipiskums un iedziļināšanās tās niansēs kādam lasītājam parādīs, kā tas ir – būt vīrietim šeit un tagad.

 

Tāpat kā apraksti savu bērnību un jaunību, kur ļoti svarīga ir nepieciešamība pēc draudzības un pieņemšanas, līdzīgi kādā epizodē raksti arī par savu meitu – vecāki bērnības ainās ir kā fons, bet uzmanību piesaista atšķirīgais un vilinošais. Interesanti, ka šī aina rakstīta, jau domājot no viņas nākotnes atmiņu perspektīvas.

Jā, tā bija tāda kā iemiesošanās, mēģinot pasauli redzēt no viņas skatpunkta, sagatavojot augsni atmiņām, kuru saglabāšanai viņa varētu būt par mazu. Es zinu cilvēkus, kuri apgalvo, ka atceras jau pašus pirmos dzīves mirkļus, taču man pašam pirmās atmiņas ir no piecu gadu vecuma, un tās pašas ir ļoti saraustītas.

Bet vēl pirms šī meitas pirmā gada stāsta es jau biju sācis rakstīt viņai vēstules, stāstot par viņas pašas un mūsu, vecāku, pieredzi viņas bērnībā. Pirmo uzrakstīju drīz pēc meitiņas piedzimšanas un tagad katru gadu ap viņas dzimšanas dienu pierakstu visu, kas starplaikā ar viņu noticis. Pirmos vārdus, pirmās rakstura iezīmes, tādā garā. Pagaidām visu saglabāju sava e-pasta melnrakstos, lai varbūt nosūtītu viņai 18. dzimšanas dienā. Ceru gan, ka tajās piefiksētie stāsti un sajūtas nepārmāks viņas pašas atmiņas.

Šķiet, šī doma man ienāca prātā kādā sarunā ar Bolderājas Didzi, kad vēl tikai gaidīju meitas piedzimšanu. Viņš stāstīja par savu dienasgrāmatu kā tēva pieredzes fiksēšanas līdzekli, un man ienāca prātā, ka vēstules varētu būt man piemērotāks formāts, jo dienasgrāmatas nekad neesmu spējis rakstīt ilgāk nekā pāris nedēļas.

 

Katrā ziņā es neatceros, kad pēdējoreiz Latvijas literatūrā būtu lasījusi tik maigu tēva mīlestības apliecinājumu, turklāt neobjektivizējot, bet mēģinot vērot un tvert bērna pasaules uztveri, skatpunktu un vajadzības. Paldies tev par to!

Paldies tev par lasīšanu! Šajās nedēļās esmu to teicis visai daudz, taču es patiešām katru reizi jūtos saviļņots un mazliet apmulsis – bet labā ziņā –, dzirdot, ka šī grāmata, ko rakstīju bez īpašām pretenzijām, spēj rezonēt ar ļoti atšķirīgiem lasītājiem. Ceru, ka nekad neuztveršu to kā pašsaprotamu. Un ceru arī, ka meita kādudien varēs izlasīt šo grāmatu un atkal no jauna sajust manu mīlestību, ja viņai to vajadzēs.