— Literatūra un skelets: izmiršanas stāstu ekoreālisms

Divas Baltijas (vai Ziemeļeiropas) rakstnieces ierosmi savam darbam guvušas no muzejā eksponētiem izmiruša dzīvnieka kauliem. Nav droši zināms, vai Regīna Ezera (1930–2002) pati savām acīm uzlūkojusi savulaik Beringa salas piekrastē mitušās Stellera jūrasgovs (Hydrodamalis gigas) skeletu, kas eksponēts Sanktpēterburgas (tolaik – Ļeņingradas) Zooloģijas muzejā, bet stāsts Dziesma par pēdējo jūras govi¹ sākas ar tā pieminējumu. Toties nav šaubu, ka mūsu laikabiedre, somu rakstniece Īda Turpeinena (1987), bieži viesojusies Helsinku Dabas vēstures muzejā, kur izstādīts viens no pasaulē nedaudziem pilnīgajiem jūrasgovs skeletiem. Viņas romāns Ardievu, teiksmainie!² sākas kā muzeja ceļvedis, kas ierāda, kā, ejot cauri telpām gar dažādu dzīvnieku figūrām, nonākt līdz jūrasgovs “pavisam citādajām atliekām”. Un viens no romāna publicitātes attēliem ir rakstnieces fotoportrets muzejā – uz jūrasgovs skeleta fona.

Ezeras stāsts un Turpeinenas romāns ir atšķirīgi darbi gan žanra, gan apjoma, gan emocionalitātes ziņā. Ezeras Dziesma par pēdējo jūras govi publicēta 1979. gadā kopā ar vēl 13 darbiem, ko rakstniece pati nodēvējusi par zooloģiskajām novelēm un zooloģiskajiem sīkumiem. Citu Ezeras zooloģisko noveļu vidū šis stāsts nostājas savrup; tas ir agrīns piemērs žanram, ko mūsdienu pasaulē pazīst kā izmiršanas literatūru (extinction literature). Pagājušā gadsimta 70. gados Ezera ir radījusi ekoelēģiju, kas, prozas tekstā iemitinot mītiski episka dziedājuma ekspresiju, kaismīgi rauga noskaidrot sugas izmiršanas iemeslu, apsūdz vainīgos un brīdina par iespējamu apokalipsi – sugu daudzveidības samazināšos cilvēka bezatbildīgās rīcības dēļ.

Turpeinenas romāns savukārt iekļaujas sugu zudībai veltītu mūsdienu kultūras žanru plašajā klāstā. Tas izseko notikumiem, kuru gaitā jūrasgovs pārtapusi par izmirušas faunas reliktu, un to vēsturisko personu rīcībai, kas gādājušas par konkrētā skeleta nonākšanu tur, kur tas atrodas patlaban, – Helsinku Dabas vēstures muzejā. Romāna darbība aptver vairākus gadsimtus, vienlaikus sniedzot ieskatu evolūcijas vēsturē, paleontoloģijas attīstībā un cilvēces attiecībās ar sugu izmiršanas fenomenu. Tas ir literārs pētījums, kura faktoloģisko stilu vairo ne tikai vēsturisku avotu atsauces un citējumi, bet arī tas, ka Turpeinena, reālas personas pārradot romāna tēlos, ir raudzījusi priekšstatīt to biogrāfijas, raksturus, veikumus un savstarpējās attiecības, bet nav likusi viņu mutēs vārdus – romānā nav dialogu un tiešo runu. Atstāstījuma maniere it kā apliecina – autore iezīmē robežu, pie kuras viņa apstājas, iztēlojoties notikumus, kuros pati nav piedalījusies.

Somijā publicēts 2023. gadā, Turpeinenas romāns Elolliset (Dzīvajie³) izpelnījies valsts nozīmīgākās literārās balvas, un dažu gadu laikā tā tulkošanas tiesības pārdotas gandrīz 30 valstīs. Romāna nosaukums izrādījies izaicinājums tulkotājiem, kuri dažkārt centušies turēties pie oriģinālā vārdiskojuma, bet nereti gājuši citus ceļus, piemēram, patapinot virsrakstu no vēsturiskiem avotiem (angļu The Beasts of the Sea (2025) nāk no 18. gadsimta traktāta par Beringa salas faunu). Tā vai citādi nosaukuma dažādo versiju kopa atklāj romāna būtību – tas ir darbs gan par dzīvību uz planētas (vācu Das Wesen des Lebens, 2025), gan mirstību (lietuviešu Mirtingieji, 2025), gan pieminēšanu (latviešu Ardievu, teiksmainie!, 2026).

Lai cik atšķirīgi, Ezeras stāsts un Turpeinenas romāns lasāmi kā savdabīgs literārs tandēms, kurā raudu dziesma apsteidz nāves vēsturi. Publicēti ar 44 gadu starplaiku, tie sastopas referenciāli, konceptuāli un ētiski, un vairākas būtiskas iezīmes tos vieno ar antropocēnam piederīgo žanru – izmiršanas literatūru.

Cilvēces vaina

Abi darbi atsaucas uz Beringa 1741.–1742. gada ekspedīciju, kad jūrasgovis atklāja un aprakstīja vācu dabas pētnieks Georgs Vilhelms Stellers (1709–1746). Ja Ezeras stāstā tas ir vien īss ievada pieminējums, tad Turpeinenas romānā Stellera gaitas cariskās Krievijas ziemeļos ir viela pirmajai no romāna trim daļām. Abas autores satraucis fakts, ka arktisko jūrasgovju suga beidza pastāvēt vien nepilnus 30 gadus pēc atklāšanas. Tās radinieki, citi sirēnu kārtas pārstāvji – Atlantijas lamantīni un Klusā okeāna dugongi –, ir apdraudētas sugas arī mūsdienās. Autores atgādina par rūgto patiesību – cik bieži cilvēces atklājumi un pētījumi biedrojušies ar zemju, cilvēku un dabas kolonizāciju, ekspluatāciju un iznīcību.

Stellera pētījumam par dzīvnieku valsti, ko viņš sastapa uz neapdzīvotās, rietumniekiem nezināmās salas, pa pēdām sekoja industriālā medniecība un Krievijas kažokādu bizness, kura mērķis bija gan pašas jūrasgovis, gan citas sugas, kuru eksistence nodrošināja to dzīvotnes saglabāšanos. De bestiis marinis iznāca pēc Stellera nāves – 1751. gadā Pēterburgas Zinātņu akadēmijas turpinājumizdevumā.⁴ Divus gadus vēlāk sekoja vācu tulkojums, bet, kad 1899. gadā paradījās angļu versija, suga jau vairāk nekā gadsimtu bija piederīga dabas vēsturei. Tādējādi Stellers bija un palika vienīgais dabaszinātnieks, kurš bija redzējis un aprakstījis jūrasgovi, un tiek uzskatīts, ka vienīgais no dabas zīmētais dzīvnieka attēls piedēvējams Beringa ekspedīcijas dalībniekam, Latvijas vācbaltietim Fridriham Plenizneram.

Jūrasgovs pēdējā sastapšana Beringa salas piekrastē datēta ar 1768. gadu, kas ir aptuveni 100 gadus pēc cilvēces tolaik vēl īsti nepamanītās dodo izmiršanas Maurīcijā (pēdējais redzējums 1662. gadā) un aptuveni pusgadsimtu pirms paleontoloģijas pamatlicēja Žorža Kivjē galvenās publikācijas, kas sugu izmiršanu pierādīja par zinātnisku faktu.⁵ Tāpēc jūrasgovs gadījums tiek uzskatīts par pavērsienu jauno laiku vēsturē, kas modināja atskārtu, ka daba nav mūžīgs un nemainīgs dievišķs dotums, ka tā nebūt nav neizsmeļama. Vēl vairāk: ka neatgriezeniskas izmaiņas dzīvībā uz planētas var izraisīt viena suga – Homo sapiens. Līdz tam tika uzskatīts, ka dzīvnieki, ko cilvēki vairs nesastop, vienkārši pārcēlušies citviet. Tika, piemēram, rīkotas ekspedīcijas, lai kādos neskartos apvidos uzietu mīklaino Amerikas mamutu vai ziloni – izmirušo mastodontu, kura kauli tika atrasti 18. gadsimtā. Šādi pieņēmumi savulaik attiecināti arī uz jūrasgovi, ko citstarp ilustrē stāsts Baltais ronis Radjarda Kiplinga Džungļu grāmatā (1894). Tajā jūrasgovis ir pārcēlušās uz cilvēkiem nezināmu un nepieejamu salu, kur stāsta gaitā patvērumu no kažokādu medniekiem rod arī roņu suga – kotiki.

Homo sapiens vaina drastisku dabas pārmaiņu izraisīšanā ir daļa no mūsdienu antropocēniskā noskaņojuma. Mēs apzināmies, ka pieredzam t. s. sesto izmiršanu – cilvēka izraisītu sugu zudību, kas ir plaši apcerēta⁶ un mūsdienu kultūrā aizņem grūti aptveramu telpu. Ekokritiķe Urzula Heize savā darbā Iztēlojoties izmiršanu⁷ atsaucas uz “simtiem grāmatu un dokumentālo filmu, tūkstošiem fotogrāfiju, desmitiem tūkstošu eseju, rakstu un attēlu”, kas veltīti “atsevišķām apdraudētām sugām vai bioloģiskās daudzveidības sarukšanas fenomenam” (2. lpp.). Viņa pieļauj, ka sugu izmiršanas ziņojumi izvērtušies par “stāstiem, ko cilvēku kopienas stāsta par sevi” (5. lpp.). Tie ir sava veida cilvēku sabiedrības mūsdienu identitātes naratīvi.

Jūrasgovs un cilvēka sastapšanās postošās sekas atmasko gan Ezera, gan Turepeinena. Ezera pretstata sugas ilgo pastāvēšanas vēsturi un pēkšņo galu no cilvēka rokas: “Jums piemita viss, lai izdzīvotu tūkstošiem un desmitiem tūkstošu gadu, iekams sastapāties ar cilvēku” (45. lpp.). Turpeinena to atbalso, apgalvodama: “Cilvēka un jūrasgovs sastapšanās bija strauja un brutāla, un neviens no Stellera redzētajiem mazuļiem nepaspēja nomirt no vecuma” (243. lpp.). Viņa uzsver, ka dabaszinātnieks nenovērtēja cilvēka negausību, ko daļēji izprovocēja paša dotais jūrasgovs uzturvērtības cildinājums. Abas rakstnieces savos darbos pārņem rindas no Stellera apcerējuma, kur slavēta jūrasgovs gardā gaļa, kas nebojājās pat atstāta saulē, un mandeļu garšas tauki, ko izkausētus varēja dzert kausiem kā vīnu, tāpat arī izmantot nedūmojošam apgaismojumam.

Cilvēces aizvien augošā patērēšanas kaislība Ezeras stāstā ironiski kritizēta, episkā manierē vēršoties pie dievības – vēdera, kurš nekad neatmet vēlmi kļūt aizvien pilnāks, spējot tikt galā ne vien ar atsevišķiem dzīvnieku valsts īpatņiem, bet arī veselām sugām. Turpeinena, romāna tekstā iestarpinot faktoloģiskus vēstījumus, atsaucas uz avotu, kas apkopo Beringa salas piekrastē nomedīto jūrasgovju skaitu un veidus, kādos to ķermeņi izmantoti. Viņa uzsver, ka aptuveni vienāds skaits nogalināto dzīvnieku tika gan patērēts, gan aizlaists postā. Šāda rīcība biedrojās ar ilūziju par dabas resursu neierobežotību, kas ilgstoši attaisnojusi nesamērīgu nonāvēšanu un nonāvēšanu bez dibinātas vajadzības.

Pēdējais īpatnis

Izmiršanas literatūrai paradigmatiska ir sugas pēdējā pārstāvja figūra. Iztēlots vai reāls pēdējais īpatnis figurē lielā skaitā literāru un zinātnisku darbu, kā, piemēram, pēdējais Tasmānijas tīģeris Terija Domiko romānā Pēdējais tilacīns (2005)⁸ vai milzu alks Gisli Palsona pētījumā Pēdējais sugā: milzu alka meklējumi un izmiršanas atklājums (2024).⁹ Tie ir mēģinājumi iztēloties, pārfrazējot klasiku, “kā tas būtu – būt par pēdējo sikspārni”. Šādu pēdējo izdzīvotāju sastopam arī Deivida Kvammena grāmatā Dodo dziesma (1997).¹⁰ Tā ir dodo mātīte, kuras dzīvesbiedrs ir miris un kuras pēdējo apaugļoto olu ir apēdis mērkaķis, un kura nav sastapusi nevienu savas sugas pārstāvi “ilgāk, nekā putns spēj atcerēties” (275. lpp.). Un nav neviena (ieskaitot viņu pašu), kas zinātu, ka viņa ir pēdējais dodo uz planētas.

Pie iedomātas pēdējās jūrasgovs – “beidzot paliki tu, pēdējā” (45. lpp.) – Ezera vēršas ar savu raudu dziesmu. Arī Turpeinena nododas šādam iztēles vingrinājumam, ap romāna vidu ieviešot pēdējā sugas pārstāvja tēlu – pēdējo jūrasgovi, “kas šūpojas okeānā”. Līdzīgi kā Kvammens, Turpeinena pēdējo jūrasgovi apvelta ar “dziļāko iespējamo vientulību, savas sugas trūkumu” (135.–136. lpp.). Dzīvniekam piedēvētā vientulība (pretēji kognitīvajam afektam – neziņai par savu situāciju) nebūtu jāuzskata par antropomorfu projekciju, jo dzīvnieku spēja ciest no vientulības ir pierādīta. Zīmes par afektīvu pieķeršanos un sērošanu jūrasgovju vidū savulaik dokumentējis arī Stellers.

Turpeinenas pēdējā jūrasgovs ir dzīvnieks bez dzimuma piederības, kamēr Ezera (tāpat kā Kvammens), seko tradīcijai auglību un sugas izdzīvošanas izredzes saistīt ar sieviešu kārtas ķermeni. Viņa arktisko jūrasgovi uzrunā te par noslēpumainu svešinieci (atsaucoties uz sirēnu mītiem), te – par savu māsu, radinieci dzīvās dabas saimē, bet stāstu noslēdz ar bažīgu minējumu par cilvēku izraisītas sugu izmiršanas tālāko gaitu uz planētas: “Vai tiešām kādreiz būs arī pēdējā dzērve?” (46. lpp.)

Rēgu reālisms

Ezeras stāsta priekšpēdējais teikums pauž grūtības atzīt īstenību: “Pēdējā jūras govs… Cik tas neticami – un reāli!” Tas mudina apcerēt izmiršanas literatūras attiecības ar reālismu – nevis literārā virziena vai tehnikas nozīmē, bet tai nozīmē, ar kādu reālisms figurē intelektuālajā telpā pēc konstruktīvisma un postmodernisma. Proti, kā debates par pastāvošo, kas caurvij mūsdienu kritisko teoriju, t. s. ontoloģiskā pavērsiena centienus atgriezties pie īstenības, pārdefinēt reālo, esamību, pasaules kārtību. Ekoloģiskā doma šo virzību būtiski sekmējusi. Kā uzsver Greiems Harmans ievadā izdevumam spekulatīvā reālisma sērijā,¹¹ klimata pārmaiņas ir ietekmīgākais ārējais spēks, kas “pavērsis filosofiju atpakaļ reālisma virzienā” – tās gluži “vienkārši nevar tikt izprastas kā lingvistiska vai tekstuāla parādība” (ix. lpp.).

Likumsakarīgi, ka šai intelektuālajai tendencei palaikam piemeklēts apzīmējums ekoloģiskais reālisms vai ekoreālisms. Piemēram, literatūrzinātniece Monika Kaupa savā pētījumā par postapokaliptisko literatūru¹² jauno ekoloģisko reālismu pasniedz kā domāšanas virzienu, kas “atjauno saikni starp cilvēka kultūrpasauli un dabas vidi – tiklab dzīvo, kā nedzīvo”, radot ontoloģijas, kuras ir ne tikai ekoloģiskas un reālistiskas, bet arī kontekstuālas, holistiskas, saikņotas un tīklotas (47. lpp.). Šāda reālisma izpratne kalpo par rīku arī kultūras parādību interpretācijai – kādu īstenības izpratni tās rāda? Un šādā perspektīvā arī apokaliptiskajai fantastikai ir ciešas attiecības ar reālismu – tēlojot pastāvošā galu, tā ir ontoloģiska, jo atklāj, kas īsti ir bijis tas, kas nu beidz eksistēt.

Lai pietuvotos izmiršanas literatūras ontoloģijām, noderīgu ietvaru piedāvā vides filosofs Adrians Ivahivs ekoreālismam veltītā grāmatā.¹³ Noenkurojot skatpunktu cilvēka un realitātes attiecībās, viņš tās raksturo kā savstarpēju ēnošanu. Ivahivs raksta: “Cilvēce – anthropos – īstenību ir padarījusi par ēnu, uzlūkojot vienīgi sevi par reālu, kamēr realitāti – tikai par ēnu” (15. lpp.). Bet tam ir atgriezenisks efekts, jo realitāte tādējādi pārtop rēgā, kas vajā cilvēci antropocēna veidolā.

Sestā izmiršana šādā ietvarā ir īstenības aizēnošanas galējā forma – cilvēka īstenota pastāvošā izdzēšana, kas atspēlējas caur dažādiem kultūras vēstījumiem. Iznīdētās un apdraudētās dzīvības formas tajos atgriežas un rēgojas, atgādinot par savu prombūtni un vēršot to spektrālā klātbūtnē. Izmiršanas literatūra (un māksla), nododoties zudušajai īstenībai, tādējādi var tikt saprasta kā vēl viens spektrālā reālisma paveids, kas reprezentē ar cilvēka vainu apgrūtinātas prombūtnes.¹⁴

Amerikāņu arhitekte un dizainere Maja Lina (Vjetnamas memoriāla autore Vašingtonā) ir radījusi mājaslapu Kā trūkst,¹⁵ kas ir memoriāls planētai – digitāla karte, kurā izmirušās un apdraudētās dabas sugas atzīmētas vienkopus ar to ekoloģiskajām vēsturēm. Karte sastata sarūkošu dzīvo sugu pārpilnību un augošu rēgaino – izmirušo, apdraudēto un nereti arī (lielākoties mākslīgos apstākļos) atjaunoto – sugu klāstu, brīdinot, ka ap 2100. gadu puse no visām dabas sugām var sastapties ar apdraudējumu. Balts punkts dzīvniekiem atvēlētās sadaļas augšējā kreisajā stūrī, pa kreisi no Aļaskas, iezīmē vietu, kur kādreiz mita jūrasgovis. Par šīs sugas literāru piemiņu nu gādā gan Regīnas Ezeras stāsts, gan Īdas Turpeinenas romāns.

Agrāka šīs esejas versija nolasīta 2026. gada septembrī LU LFMI organizētajā starptautiskajā konferencē “Kas veido literatūru?“

1. Ezera, Regīna. Slazds. Liesma, 1979. 43.–46. lpp. Stāsta plašāku apceri sk. Bula, Dace. Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā. LU LFMI, 2024. 35.–45. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Romāna izdevumu latviešu valodā (Jānis Roze, 2026) tulkojusi Maima Grīnberga. Žurnālā Punctum to recenzējusi Sofija Kozlova.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Paldies Maimai Grīnbergai par tulkojuma precizējumu.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Sk. Novi Commentarii Academiae Scientiarum Imperialis Petropolitanae, tom. II, ad annum MDCCXLIX, 1751. Pp. 289–398.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Cuvier, M. Georges. Recherches sur les ossemens fossiles de quadrupèdes. Deterville, 1812.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Sestajai izmiršanai veltīto publikāciju vidū Pulicera balvu izpelnījusies Kolbert, Elizabeth. The Sixth Extinction: An Unnatural History. Henry Holt and Company, 2014.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Heise, Ursula H. Imagining Extinction: The Cultural Meanings of Endangered Species. The University of Chicago Press, 2016.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Domico, Terry. The Last Thylacine. Turtleback Books, 2005.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Pálsson, Gísli. The Last of Its Kind: The Search for the Great Auk and the Discovery of Extinction. Princeton University Press, 2024.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Quammen, David. The Song of the Dodo: Island Biogeography in an Age of Extinctions. Pimlico, 1997.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Harman, Graham. Series Editor’s Preface. In: Kaup, Monika. New Ecological Realisms: Post-Apocalyptic Fiction and Contemporary Theory. Edinburgh University Press, 2021. Pp. vii–xi.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Kaup, Monika. New Ecological Realisms: Post-Apocalyptic Fiction and Contemporary Theory. Edinburgh University Press, 2021.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Ivakhiv, Adrian. Shadowing the Anthropocene: Eco-Realism for Turbulent Times. Punctum Books, 2018.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Rēgu medības (hauntology) humanitārajās un sociālajās zinātnēs iedvesmojusi Žaka Deridā 1993. gada lekcija par Marksa mantojumu, kas, vēlāk publicēta (Specters of Marx: The State of the Debt, the Work of Mourning, and the New International, Routledge, 1994.), rosinājusi pievērsties dažādajām pagātnes klātbūtnēm šodienā. Koncepts spektrālais reālisms ticis lietots, piemēram, pētījumos par atmiņu vai gotisko literatūru. Rēgainības jēdzienu izmanto arī Artis Ostups rakstā par pēckara traumas izpausmēm latviešu literatūrā: Katastrofa un spektralitāte Linarda Tauna Vācijas laika dzejā.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Lin, Maya. What is Missing: A Memorial to the Planet, 2010.  (atpakaļ uz rakstu)