— Atgriežoties pie runātā

Jūs noteikti zināt to sajūtu, kad satraukuma brīžos paaugstinās pulss, sāk durt pakrūtē un visi mēģinājumi apturēt iekšējo trauksmi beidzas neveiksmīgi; trauksme ilgu laiku neatkāpjas un norimst pēc ilgāka laika. Šī sajūta mani pārņem, klausoties vai lasot ziņas par lasītprasmi un lasīšanu. Gandrīz katrs lasīšanai veltīts raksts, intervija, podkāsts, diskusija vai ieraksts sociālajos medijos var viegli kļūt par gaudām pilnu, rūpju nomāktu, kārtējo mums pazīstamās pasaules bojāejas vēstījumu. Izglītoti cilvēki, kuri domā par tautas (sabiedrības) garīgo un kulturālo izaugsmi un kurus mēdz dēvēt par publiskajiem intelektuāļiem, var viegli kļūt par degradācijas un sabrukuma apcerētājiem. Šobrīd patiešām kaut kas būtiski mūsu un rakstīto tekstu attiecībās mainās. Un mēs esam šo pārmaiņu pašā vidū, jo tas, kas varētu notikt turpmāk, ir tikai nojaušams, ne skaidri paredzams.

Pēdējās desmitgadēs lasītprasmes pētījumu rezultāti visā pasaulē parasti tiek sagaidīti ar nopūtām un vilšanos. Gandrīz nekad tie neatklāj iepriecinošu ainu, augšupejošu tendenci, kas liecinātu, ka ļoti jauni un jauni cilvēki lasa raiti, lasīto saprot un savā dzīvē lasīs aizvien vairāk. Jaunākais pētījums par skolēnu lasītprasmi Latvijā liecina, ka seši procenti ceturtklasnieku neprot lasīt. Bažas par skolēnu lasītprasmes vājajiem rādītājiem Latvijā pauž ne tikai skolotāji, tautisko vērtību glabātāji un tie, kas cīnās pret nācijas intelektuālo pagrimumu, bet arī politiķi un ministri. Satraukums ir par to, ka vāja lasītprasme kavē rakstītās informācijas uztveršanu un jaunu zināšanu un prasmju veiksmīgu apguvi. Lasīšana šajā kontekstā ir saistīta ne tikai ar daiļliteratūras tekstu lasīšanu, bet gan ar intelektuālām spējām un zināšanu apguvi. Izglītības eksperti un politiķi saka, ka vāja lasītprasme apdraud valsts un sabiedrības attīstību, – tas patiesi skan draudīgi.

Vai vienmēr lasītprasme ir bijusi tik būtiska, ka tās vājums vai neesamība apdraudēja sabiedrības attīstību un nākotni? Plaši izplatīta lasītprasme ir modernitātes fenomens. Lasītprasme Eiropā kļuva izplatītāka pēc Reformācijas, jo pieauga lasītā teksta – Bībeles un dziesmu grāmatas – nozīme katra ticīgā dievbijībā. Tāpat 17. gadsimtā, veidojoties valstij kā galvenajai politiskās pārvaldes formai, kļuva būtiskāka varas komunikācija ar iespējami plašāku pavalstnieku loku. Tomēr līdz pat 19. gadsimtam mutiskais bija svarīgāks par rakstīto.

Bieži mūsos ir lepnums par lasīšanas tradīcijām Latvijā. Pirmajā Krievijas impērijas tautas skaitīšanā 1897. gadā Baltijas provincēs (Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņās), kurās kopš 16. gadsimta nogales dominēja luterticīgie, lasītpratēju skaits bija tuvu 90 procentiem no pieaugušo iedzīvotāju skaita. Lasītpratēju lielo skaitu var saistīt ar teksta lasīšanas lielo nozīmi luteriskajā reliģiozitātē, tomēr drīzāk šeit ieraugāms zināmas, vairāk nekā gadsimtu ilgušas pārejas noslēgums, ko atainoja sausa statistika. Tautas apgaismība, dzimtbūšanas atcelšana un sociālā transformācija, pilsētu augšana un industrializācija, nācijas un tās intelektuālās elites dzimšana, šīs būtiskās pārmaiņas notika tik īsā laika sprīdī kā simtgade.¹ Tas bija brīdis, kad toreiz Krievijas impērijā ietilpstošo Baltijas provinču sabiedrības pārveidojās no sabiedrībām, kurās dominēja mutiskā komunikācija, par tādām, kurās rakstītais un drukātais kļuva būtiskāks par teikto. Neapšaubāmi, pilsētu elites un aristokrātija pirms šīm pārmaiņām dzīvoja rakstītā veidotā pasaulē, bet to pašu nevar teikt par zemniekiem un pilsētu zemākajiem sociālajiem slāņiem piederīgajiem. 19. gadsimta gaitā Baltijā gandrīz visi no klausītājiem kļuva par lasītājiem. Bet vai tā ir vienīgā attīstības iespēja?

Teiktais, dzirdamais un redzamais gadu tūkstošiem pirms rakstu valodas izveides ir noteicis to, kā cilvēks uztver pasauli. Tāpat nebūtu jāuzskata, ka informācijas nodošana skaņas un attēla formā būtu primitīvāka vai mazāk efektīva par rakstīto. Antīkajā pasaulē retorika, runas māksla, tika izkopta kā augstākās precizitātes komunikācijas forma, kuras uzdevums bija klausītāju pārliecināt un iesaistīt dzirdamajā. Tomēr retorika modernitātē zaudēja savu būtisko ietekmi, jo iespiestie teksti deva iespēju informāciju izplatīt efektīvāk nekā runa. Viduslaikos zemnieki, kuri visi kā viens neprata lasīt, dievkalpojuma laikā klausījās sprediķi, bet, iespējams, uz viņiem lielāku iespaidu atstāja baznīcā redzamās altārgleznas, statujas un krāsaini sienu gleznojumi, kas viņiem vēstīja par Kristus, Vecās Derības praviešu un svēto dzīvēm. Valoda var pastāvēt bez rakstības un rakstība gadu tūkstošus ir bijusi mazāk būtiska informācijas pārnesē nekā mutiskais un redzamais.

Mutiskais un redzamais šobrīd izaicina rakstīto. Inteliģentu, labu izglītību un audzināšanu guvušu cilvēku priekšstati par lasīšanu ir visumā konservatīvi. Bērnībā, skolā man teica, ka komiksu lasīšana nav lasīšana. Pirms pāris desmitgadēm televizors, bet tagad visu veidu digitālās ierīces ir tikušas uztvertas kā grāmatas un lasīšanas ienaidnieki. Ja idealizējam lasīšanu kā labāko informācijas ieguves veidu, tad patiešām citi informācijas ieguves vai izklaides veidi ir laika zagļi. Lasīšana kaut kādā ziņā ir kontemplatīva nodarbe. Tā pieprasa norobežošanos un visa pārējā izslēgšanu. Nesen atklāju, ka nevaru vienlaicīgi lasīt un klausīties podkāstus. Kādreiz šķita, ka varēju, bet tagad vairs nevaru. Klausāmais manā prātā sāk dominēt un neļauj uztvert lasāmo tik dziļi un niansēti kā tajos brīžos, kad lasu klusumā. Un, protams, lasīt ir grūti, pat neiespējami, esot vietā, kur lasīšanu pārtrauc citu cilvēku lasītājam uzdotie jautājumi, piezīmes vai vienkārši milzīgs troksnis. Varbūt izņēmums ir monotonās skaņas, piemēram, vilciena ritekļu klaboņa.

Cilvēkiem, kuriem nav redzes vai dzirdes defektu, nav jāiemācās klausīties un skatīties, viņi vienkārši dzird un redz. Lasīšanas apguve vēsturiski ir ietvērusi daļu vardarbības un nepatīkama spiediena. Zemnieku sētās pirms pāris gadsimtiem lasītprasmes apguvi, proti, Bībeles vai ābeces burtošanu, varēja veicināt ar žagariem. Atceroties savu lasīt mācīšanās pieredzi, burtiski jūtu uz mēles sāļo asaru garšu, kuras no acīm, kad lasīšana aizķērās aiz katra vārda, ritēja un pieskārās manām sešgadnieka lūpām. Un ar visām vecāku pūlēm nebija gana, jo pirmajā klasē tāpat spēju vien izburtot 27 (kāpēc es to atceros?) vārdus minūtē, kas bija visai vājš rādītājs.

Domājot par to, cik patiesībā ir grūti iemācīties rakstīt un lasīt, nāk prātā kāds unikāls arheoloģisks atradums. Kad 1866. gadā Lībekas vecpilsētā būvnieki raka pamatus kādai jaunai ēkai, viņus gaidīja pārsteigums. Tualetes bedrē, kas bija atradusies līdzās ēkai, kurā viduslaikos darbojās Sv. Jēkaba baznīcas skola, viņi atrada vairāk nekā 50 vaska tāfeļu, koka rakstāmrīku un nažu, ar kuriem rakstīto varēja notīrīt. Vaska tāfelītēs, kuras viduslaiku skolēni izmantoja, lai vingrinātos rakstīšanā, varēja izlasīt 14. gadsimta vidū skolēnu rakstītos tekstus un vaskā iešvīkātos zīmējumus. Nav zināms, kā šīs vaska plāksnes nonāca tualetes bedrē, bet es varu iedomāties, ka tās tur ir iemetis kāds mācībās vīlies un neapmierināts skolēns kādā dusmu uzplūda brīdī. Lasīt un rakstīt iemācīties ir grūti ne tikai tagad, bet tā ir bijis vienmēr.

Bet vai šodien ir jāprot tekoši un raiti lasīt, vai lasīšanai ir tikpat svarīga loma kā kādreiz, laikos pirms pāris desmitgadēm, kad skolēni vasaras brīvlaikā izlasīja pāris obligātās literatūras grāmatas? Pārmaiņas mūsu informācijas ieguves paradumos ir pakāpeniskas un nenovēršamas. Nesen nopirku termostatu, ierīci, kura regulē apkures iekārtas darbību un nodrošina, ka ziemā dzīvoklī ir silts tad, kad vajag būt siltam, un vēsāks, kad jābūt vēsam. Internetā nopirktā termostata iepakojumā bija arī uzstādīšanas un lietošanas instrukcija, tomēr manu uzmanību pievērsa QR kods, kas bija uzlīmēts pirmās lappuses stūrī. Šis kods mani aizveda uz YouTube, kur pamācības video bija skaidri un gaiši parādīts un arī izstāstīts, kā iekārta ir jāpievieno elektrotīklam un internetam un kā to pēc tam lietot. Videoinstrukcija man ietaupīja vismaz kādas desmit minūtes lasīšanas. Šķietami ietaupīja, jo gan jau es tās desmit minūtes pavadīju, skatoties citu cilvēku dzīves instagramā vai kara Ukrainā videoierakstus platformā X (kādreiz tviteris), taču man vismaz nebija jālasa tehniski termini, kurus es nesaprotu. Runātais un redzamais bieži padara informāciju vieglāk uztveramu un saprotamu nekā rakstītais.

Pat ja uzskatām, ka šobrīd mutiskā un vizuālā informācija kļūs būtiskāka, mūsos neatgriezeniski iemājojis rakstītais. Tas ir mūs izmainījis, un mēs vairs nevaram mainīties atpakaļ. Amerikāņu literatūras un kultūras pētnieks Valters Ongs vēl pirms digitalizācijas nestajām pārmaiņām uzskatīja, ka tas mutiskais, kas ir sastopams sabiedrībās, kurās tiek izmantota rakstība, piemēram, saziņā pa telefonu, kā arī radio un televīzijā, būtu dēvējams par sekundāro oralitāti.² Sekundārajai oralitātei ir pieejams rakstīts teksts – rakstītais ir svarīgs, bet tas ir fonā, nav tieši klātesošs. Pēc Onga domām, primārā oralitāte pastāv tikai sabiedrībās, kurās nav rakstītprasmes un lasītprasmes, un tās izzūd, kad parādās rakstītais vārds.

Pētnieki mūsdienās uzskata, ka ir iespējams runāt arī par terciāro oralitāti, to, kas saistīta ar digitālo saturu. Viss runātais tagad ir rakstītā ietekmēts. Pat ja mēs nelasām iespiestas grāmatas vai garākus tekstus internetā, mēs tik un tā visu laiku lasām. Mēs lasām ziņas mesendžerī vai vatsapā, īsus video parakstus tiktokā vai instagramā, subtitrus filmām straumēšanas platformās, pieturu nosaukumus sabiedriskā transporta informācijas paneļos. Tas nenozīmē, ka spēsim pārslēgties no šīs ikdienā ievītās rakstītas informācijas lasīšanas uz romānu lasīšanu, atnākot mājās vakarā.

Lielisks piemērs tam, kā mainās mutiskais, ir mākslīgā intelekta sintētiskās balsis, kuras ir nomainījušas dublāžas aktierus TV skatītāju iemīļotajos seriālos. Mašīntulkošana jau tagad ļauj automātiski pārtulkot no angļu valodas vai nu scenāriju, vai aktieru runāto tekstu, ko atšifrējis dators, un pēcāk pēc nelielas cilvēka veiktas redakcijas šo tekstu latviski nolasa mašīna; neievērojot intonācijas, bez emocijām, tādejādi kaitinot daudzus jo daudzus skatītājus. Varbūt pat audiogrāmatas drīz ielasīs nevis kāda plaši pazīstama aktiera nostādītā, maigā balss, bet gan mākslīgais intelekts, kurš šo balsi ārkārtīgi ticami imitēs. 2024. gadā mutiskais ir arī mašīnas balss.

Rakstītais ir tik cieši saaudzis ar mūsu ikdienu, ka ir grūti iedomāties: rakstītā nav vai mēs neprotam lasīt. Iespējams, ka tāpēc disleksija vai analfabētisms šķiet kaut kas ļoti margināls, kas tāds, kas skar ļoti maz cilvēku. Visticamāk, mūsdienu Eiropā analfabētu, kuri vispār neprot lasīt, nav, bet cilvēku, kuri ir funkcionējoši lasītnepratēji, ir daudz. Mēs atgriežamies no postpostmodernisma laikmeta pirmsmodernitātē, kur garākus un sarežģītākus tekstus lasīja tikai tie, kuru darbs ir saistīts ar tekstu radīšanu, pētniecību vai izglītību. Tajā pašā laikā mūsu mutiskajā komunikācijā ienāk mašīnas, kuras lasa rakstītus tekstus. Mutiskais, šķiet, kļūst svarīgāks par rakstīto, bet mutiskajā dzīvo rakstītais, vienalga, cilvēka vai mākslīgā intelekta radīts.

Šo tekstu nav rakstījis mākslīgais intelekts

Raksts tapis ciklā Latviešu grāmatai 500 ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu.

1. Daija P. Apgaismība un kultūrpārnese. Latviešu laicīgās literatūras tapšana. Latviešu literatūras vēsture. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013; Ījabs I. Nepateicīgie: latviešu politiskās domas pirmsākumi Eiropas kontekstos. Rīga: Jumava, 2023.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Walter J. Ong, Orality and Literacy : The Technologizing of the Word. London: Meuthen, 1982.  (atpakaļ uz rakstu)