— Izklaidējošās lasāmvielas popularitāte, un vai to ir vērts apkarot. 20. gadsimta sākuma pieredze

Nedaudz retoriskais jautājums, mūsuprāt, ir vienlīdz aktuāls gan pašlaik, gan arī latviešu nacionālās grāmatniecības sākumperiodā 19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta sākumā. Tomēr ļoti iespējams, ka diezgan jūtamu transformāciju ir pieredzējusi lasošās sabiedrības attieksme pret triviālās (tālaika avotos izmantoti arī apzīmējumi: sēnalu, lubu) literatūras popularitātes cēloņiem un iespējām, arī nepieciešamību šīs literatūras plašo izplatību tā vai citādi mazināt. Iepazīstot gan Gitas Siliņas pētījumu par populārās literatūras lietošanas praksēm Vidzemes publiskajās bibliotēkās,¹ gan ik pa laikam publiskajā telpā izskanējušos viedokļus par bibliotekāru atbildību viņu rīcībā esošā krājuma veidošanā, šķiet interesanti noskaidrot, vai un kā populārās literatūras izplatīšanas jautājumi ir skarti latviešu presē 19. un 20. gadsimta mijā. Ir vēlme izzināt, vai tālaika sabiedrība sēnalu literatūras izdevumus ir uztvērusi kā neizbēgamu grāmatu repertuāra daļu, izvairoties no tā izvērtēšanas, kā tas pārsvarā ir šodien, to atstājot nākamībai, respektīvi, “laiks visu noliks savās vietās”, vai arī ir mēģinājusi meklēt ne tikai vaininiekus šādu grāmatu izplatīšanā, bet ceļus, kā iespaidot lasāmvielas izvēli.

19. gadsimta 80. gadu otrajā pusē grāmatu lasīšanai veltīto preses publikāciju skaits būtiski pieaug. To fiksē arī bibliogrāfiskais rādītājs Latviešu zinātne un literatūra, kura sējumā, kas veltīts deviņdesmitajiem gadiem, ir šķirti agrāk kopīgā rubrikā apvienotie raksti par bibliotēkām un lasīšanu.² Var piekrist grāmatzinātniekam Aleksejam Apīnim, ka “grāmatniecība atkal kļuva par diskusiju un polemiku, sabiedrisko strāvojumu sadursmju un cīņu arēnu”.³ Šajā laikā kādreizējos sēnalu literatūras galvenos apkarotājus – vācu mācītājus – nomaina latviešu tautskolotāji. Publicējot gan savus viedokļus presē, gan arī rīkojoties pavisam praktiski. Respektīvi, kļūstot par 1886. gadā uz sabiedriskiem pamatiem izveidotās Rīgas Latviešu biedrības izdevniecības Derīgu grāmatu nodaļa (turpmāk DGN) līdzstrādnieku kodolu. 1891. gadā tā publicē Programmu priekš ziņu krāšanas par to, ko tauta lasa un kā izturas pret skolām un grāmatām. Šī 71 jautājumu aptverošā programma ir sastādīta, izmantojot krievu publicista Aleksandra Prugavina (Prugavin) pieredzi tautas garīgo interešu izzināšanā. To vidū ir daži, kas ir saistoši šī temata kontekstā, piemēram, kā izturas dažāda vecuma lasītāji pret briesmu stāstiem un romāniem, kādi ir ļaužu spriedumi par Johana Frīdriha Šablovska briesmīgajiem stāstiņiem, Kārļa Buša ražojumiem, Bālo grēfieni (1879) – Heinriha Alunāna 17 burtnīcās izdoto Georga Filborna romānu – u. c. un “vai sastop ļaudīs arī dažādas “ziņģu” grāmatas”.⁴ Kā liecina izdevniecības sēžu atreferējumi presē, DGN arī saņem ziņas no dažādām Latvijas vietām. Tomēr kopumā izdevniecības cerības uz skolotāju un pagastu amatvīru atsaucību attaisnojas tikai daļēji, tādēļ saņemtās informācijas apkopošana un publicēšana izpaliek.

Iecavas skolotājs Roberts Bērziņš 1894. gadā ar segvārdu Upciem-Skaidrīte publicētajā rakstā Ko latvieši lasa izsaka vēlmi, lai ikviens laikraksts “dotu īsāku vai garāku aizrādījumu par ikkatru jauniznākušu grāmatu, vai tā ir ar krietnu un derīgu saturu, jeb vai tā ir tikai tāda, kas der makulatūrai, bet ne lasīšanai”. Neatradis nevienu t. s. “kaitīgās grāmatas” aprakstu, R. Bērziņš raksta: “Varbūt, ka rakstītāji domā, ka par sēnalu literatūru nav nemaz vērts rakstīt, labāk to atstāj neievērotu. Ai nē, pavisam otrādi! Taisni vajaga lasītājus darīt uzmanīgus uz kaitīgām un nederīgām grāmatām un no tām brīdināt.”⁵ Savukārt kāds anonīms autors, kuram 1896. gadā ir publicēta apjomā neliela (16 lpp.) apcere ar nosaukumu Grāmatas un lasītāji, ir pārliecināts, ka lasītāju gaumes veidošanā DGN ir jābūt aktīvākai, jo mūsu tautas lielākajai daļai, “garša caur visādiem “jaukiem stāstiem” pilnīgi sabojāta”.⁶ Pēc viņa ieskata, “te nu ir darba lauks bibliotekāram. [..] Mums trūkst krietnu bibliotekāru, kuri, tā sakot, nodotos ar miesu un dvēseli savam nolūkam un prastu lasītāju garšu griezt uz īstā ceļa”. Šis pats autors arī neslēpj, kas ir tas īstais ceļš: “Saprotams, ka tādam, kurš domās klejojis Don Karlosam par Spānijas kalniem un gravām vai Frankam ap zemes lodi 72 dienās līdz, ne mazākās patikšanas nav ķerties tūlīt pie stāstiem iz mūsu pašu sētas, kā Blaumaņa un Apsīšu Jēkaba rakstiem. Te nu ir bibliotekāram pirms jāsastāda programma, kā viņš pamazām iespētu lasītāju pārvest no nezāļu literatūras uz krietnu beletristisku un populāri zinātnisku rakstu lasīšanu.”⁷

Vairākus gadus vēlāk kāds cits anonīms rakstītājs publicē rakstu, kurā cenšas pierādīt, cik netaisna ir lubu literatūras apkarošana un kādēļ šai cīņai nav paredzami ne mazākie panākumi. Viņa argumentācija ir šāda: “Man nav zināms pat neviens vienīgs gadījums, kur kāds lubu literatūras lasītājs būtu bankrotējis vienīgi šās literatūras lasīšanas pēc. Tāpat nav nekādu pierādījumu par tautas samaitāšanos caur lubu literatūru, zinu tikai, ka visi tie, kas kaut to lasa, ir prātīgāki un tikumīgāki par saviem līdziedzīvotājiem, kuri nekā nelasa.”⁸ Norādījis, ka arī Žila Verna grāmatu vērtība ir kādreiz apšaubīta, vārdā nenosauktais lubu literatūras apoloģēts patētiski iesaucas: “Un cik tādu Žil-Vernu nav mūsu lubu literatūrā, kuri tiek vajāti kā bīstami ienaidnieki?” Un turpat arī retoriski jautā: “Kādas ir robežas  starp lubu literatūru un “derīgām grāmatam”? Kur viņas stāv, un kas var tās uzrādīt? Nevar neviens!”⁹ Biķeru draudzes skolotājs Rācens, kas iesaistās diskusijā ar segvārdu Saknīte, uzskata, ka tieši skolai “vajaga iepotēt riebumu pret lubu literatūru un kāri pēc labākas literatūras”, bet viņš ir spiests atzīt, ka skolotāja ietekme ar laiku samazinās un “šeptenieki, kuri spekulē uz masas neizglītotību, strādā daudz enerģiskāki, daudz veiklāki.”¹⁰ Rācens iesaka arī nopietniem izdevējiem nenovērtēt par zemu iespēju izplatīt savas grāmatas ar kolportieru starpniecību. Žurnālists Aleksandrs Šteins savukārt ir skeptisks par skolotāju pozitīvo iespaidu, apgalvojot, ka zina skolotājus, kuri neabonē nevienu latviešu laikrakstu un kuru rīcībā ir vien ticības mācības stundām nepieciešamā Bībele un dziesmu grāmata. Šteins piemin kādu skolotāju Jelgavas tuvumā, kas “piecpadsmit gadu svētīgi strādājis savā grūtajā un atbildības pilnajā darbā” (kā uz kapa malas par viņu liecinās), bet kas pazīst Zvārguli vienīgi kā labu kupleju dziedātaju un, kad par Zinību Komisiju ierunājos, noprasīja, vai sen jau un kādam nolūkam tā pastāvot. Še tev nu bija!”¹¹

Ir personas, kas lubu literatūras izplatībā vairāk vaino izdevējus, grāmatu tirgotājus, jo īpaši kolportierus, kā arī pašus šādu izdevumu pircējus. Grāmatu izplatīšanas jautājumi tiek plaši apspriesti 1903. gada jūnijā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vasaras sapulcēs, kuras detalizēti atreferē Rainis sava raksta Vecās strāvas pēdējs gads sadaļā Kā labas grāmatas tuvināt tautai.¹² Šajā sanāksmē ar programatisku priekšlasījumu Par jaunām reformām mūsu grāmatu tirdzniecībā uzstājas vērienīgi ar Gētes, Pumpura un Aspazijas rakstu pieteikumu nule izdevēja gaitas uzsākušais Ansis Gulbis. Cita starpā Gulbis proponē ciešāku kā līdz šim grāmatizdevēju un tirgotāju sadarbību, kas jau tai pašā gadā vainagojas ar šeit, Cēsīs, iespiestu Grāmatu rādītāju par sevišķi ziemas svētku dāvanām noderīgām grāmatām, bet pāris gadus vēlāk ar pirmās latviešu grāmatnieku apvienības – Latviešu grāmattirgotāju un izdevēju biedrības – izveidi.

Vēl kādu arī mūsdienās atpazīstamu situāciju rakstā Sēnalu literatūras jautājumā (1904) apraksta kāds Tērvetiets: “Ne vien reiz vien un, laikam, ne mani vien pārsteidzis šāds skats, kādas avīzes priekšpusē ievietots raksts, kurā sēnalu literatūra top uz beidzamo nosodīta. Bet apgriežot medaļai-avīzei otru pusi, mums vispirms krīt acīs sludinājums par kaut kādu jauniznākušu jauku romānu, ar piezīmi: dabūjams visās grāmatu tirgotavās [..] Kāpēc šāda nesaskaņa starp vārdiem un darbiem? Iedomāsimies, kādu iespaidu panāktu mācītājs pie saviem klausītājiem, ja tas tiem mācītu kaut ko un turpat, baznīcā, ar saviem darbiem atklāti pārkāptu savas mācības.”¹³

Rakstnieks Andrievs Niedra nepiekrīt Teodoram Zeifertam, kas viņa romānu Kad mēnesis dilst (1903) vērtē kā lubu literatūrai piederīgu,¹⁴ un ir arī skeptisks pret ieceri grāmattirgotāju organizācijai deleģēt pienākumu apkarot sēnalu literatūru. Niedra uzskata, ka “laba, interesanta grāmata izskaudīs vairāk sēnalu literatūras, nekā desmit spriedumi par to, kas ir sēnalu literatūra, kas nē”.¹⁵

Latviešu presē palaikam uzmanību izpelnās arī atsevišķi sēnalu literatūras izdevumi. Tā Ansis Gulbis konstatē, ka agrākie lubu literatūras izdevēji Buši, Jakobsons un Cilinskis ir pazuduši no skatuves, bet preses brīvība, ko Krievijā 1905. gadā piedāvāja t. s. oktobra manifests, atkal radīja jaunus varoņus jeb, kā raksta Gulbis, pats par sevi saprotams, ka “jaunais periods nedrīkstēja paiet secen lubiniekiem”. Savā rakstā viņš tolaik visai produktīvā Jāņa Pīpes izdoto grāmatu Laulības higiēna un kā izsargāties no grūtniecības (1908) raksturo šādi: “Lai vispārībai kaisītu smiltis acīs, tad uzdrukāts prof. Forela vārds virs tituļa tā tad grāmata ar zinisku saturu. Neturu par savu pienākumu tuvāk aprādīt, ka min. grāmatelē no lielā Forela ziniskā darba ne 10 lappuses nav tulkotas, bet viss tas saturs smird un mudž no atklātu namu tumsības darbiem vai pat tos vēl pārspēj.”¹⁶

1908. gadā Dzimtenes Vēstnesis par sēnalu literatūras apkarošanas ceļiem diskutē skolotājs Antons Birkerts un grāmatizdevēja Kārļa Jēkaba Zihmaņa firmas veikalvedis Arturs Valters. Birkerts aicina labu grāmatu izplatīšanā nevairīties izmantot t. s. lubenieku pieeju grāmatu dizaina un grāmatu izplatīšanas ceļu izvēlē. Viņš iesaka šajā jomā vairāk iesaistīties biedrībām, kuru skaits pēc 1905. gada bija krietni pieaudzis, tostarp rīkojot priekšlasījumus par lasīšanai ieteicamiem izdevumiem.¹⁷ Šādi priekšlasījumi ir tolaik visai populāri, piemēram, vēl 1908. gadā krievu rakstnieks un tulkotājs Kornejs Čukovskis (Chukovskii) Krievu teātrī Rīgā runā par tematu N. Pinkertons un modernā literatūra un Līgotņu Jēkabs to atreferē Dzimtenes Vēstnesī.¹⁸ Savukārt Arturs Valters rosina latviešu izdevējiem papētīt krievu tautas grāmatu izdevēja Ivana Sitina (Sytin) pieredzi un aicina Rīgas Latviešu biedrības izdevniecības darbu pārorientēt vairāk uz komerciāliem principiem.¹⁹ Interesanti, ka pašas biedrības izdotās enciklopēdijas autora ieskatā lubu literatūras izplatību arī zemēs ar augstu kultūras līmeni sekmē “steidzīgā, pēc visa ātri ķerošā dzīve, kas veicina gara dzīves paviršību un aizkavē nodziļināšanos nopietnos lit. darbos”. Viņaprāt, tās apkarošanai “daudz panākams ar skolu, attīstot audzēkņos literārisku gaumi un ievadot viņus nopietnā, vērtīgā literatūrā. Tomēr izšķiroša nozīme še sadzīves iekārtojumam”.²⁰ Zvērinātais advokāts, laikraksta Jaunā Dienas Lapa redaktors un izdevējs Gustavs Zemgals gan ir visai skeptisks par skolu iespējām veidot jaunās paaudzes izpratni par vērtīgu lasāmvielu, jo nereti “skolas bibliotēkā atrodas tikai 40–50 grāmatiņas un tās pašas vēl krievu valodā. No kārtīgas bērnu apgādāšanas ar derīgām un krietnām grāmatam te nevar būt ne runa.”²¹ Savukārt publicists Kristaps Bahmanis apcerē, kur sava vieta atvēlēta arī sēnalu literatūras apkarošanai, izsaka pārliecību, ka “nezāļu ēdēji paši neapzinās, ko viņi dara”, tādēļ iesaka: “Iekams pērciet grāmatas, aprunājaties ar katru gudru cilvēku. Neviens nesmiesies. Ceļu prasīt nav kauns.”²²

Turpmākajos latviešu grāmatniecības attīstības posmos diskusijas par izklaidējošas lasāmvielas vietu grāmatu repertuārā iegūst jaunas nianses, bet kopumā vairs neieņem tik nozīmīgu vietu publiskās diskusijās par aktuāliem grāmatniecības jautājumiem kā 20. gadsimta sākumā.

Raksts tapis ciklā Latviešu grāmatai 500 ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu.

1. Siliņa G. Daiļliteratūras lietošanas prakses: 20. gadsimta 70.–90. gadi: populārā literatūra Latvijā (ievadījums). Red. A. Medveckis. Sabiedrība un kultūra. XVI. Liepāja: LiePa, 2014. 194.–204. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Ģinters A. (sast.). Latviešu zinātne un literatūra 1896.–1900: periodikā iespiesto rakstu rādītājs. Rīga: Kultūras fonds, 1936. 26.–30. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Apīnis A. Latviešu grāmatniecība no pirmsākumiem līdz 19. gadsimta beigām. Rīga: Liesma, 1977. 263. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. [RLB Derīgu grāmatu apgādāšanas nodaļa]. Derīgu grāmatu izdošana un izplatīšana. Austrums. 1891. Nr. 9. 1072.–1074. sl.  (atpakaļ uz rakstu)
5. [Bērziņš R.] M. Upciem-Skaidrīte. Ko Latvieši lasa. Baltijas Vēstnesis. 10.09.1894. Nr. 204. l. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. R. T. Grāmatas un lasītāji. Rīga, Tukums: P. Bērziņa ģenerālkomisija, [1896]. 8. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Turpat, 14.–15. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. J. U. Lubu literatūra. Mājas Viesis. 10.04.1902. Nr. 15. 3. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Turpat, 3.–4. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. [Rācens J.] Saknīte. Kāds vārds par lubu literatūru. Mājas Viesis. 19.06.1902. Nr. 25. 3. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. [Šteins A.] St-ns. Piezīmes pie raksta “Grāmatas un lasītāji”. Latviešu Avīzes. 27.09.1902. Nr. 78. 1. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Rainis. Vecās strāvas pēdējs gads. Kopoti raksti. 18. sēj. Rīga: Zinātne, 1983. 323.–328. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Tērvetiets. Sēnalu literatūras jautājumā. Balss. 01.09.1904. Nr. 35. 1. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Niedra A. Jaunākie virzieni mūsu grāmattirdzniecībā. Austrums. 1905. Nr. 6. 461. lpp. Šāds vērtējums ir fiksēts: [Zeiferts T.] Teodors. Kad mēnesis dilst: Andrieva Niedras stāsts. Austrums. 1903. Nr. 3. 201.–303. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Niedra A. Jaunākie virzieni mūsu grāmattirdzniecībā. Austrums. 1905. Nr. 6. 462. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Gulbis A. Lasītāju un grāmatu tirgotāju ievērībai. Dzimtenes Vēstnesis. 13.08.1908. Nr. 186. 2. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
17. [Birkerts A.]. B. Cik izplatīta ir lubu literatūra un kā ar to vajadzētu cīnīties. Dzimtenes Vēstnesis. 25.10.1908. Nr. 248. 1.–2. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Līgotņu Jēkabs. “Nats Pinkertons un modernā literatūra” [K. Čukovska lekcija]. Dzimtenes Vēstnesis. 26.11.1908. Nr. 275. 3. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Valters A. Vēl sēnalu literatūras apkarošanas lietā. Dzimtenes Vēstnesis. 15.11.1908. Nr. 266. 2.–3. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Lubu literatūra. Konversācijas vārdnīca. 3. sējums: Latvieši – Rīgas Latviešu biedrība. Rīga: R. L. B. Derīgu Grāmatu Nodaļa, 1911. 2543. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
21. Zemgals [G.]. Lubu literatūra un viņas kaitīgais iespaids uz jauno paaudzi. Jaunās Latviešu Avīzes. 04.06.1910. Nr. 45. 2. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
22. Bahmanis K. Grāmatu nozīme cilvēka dzīvē. Liepāja: Bahmaņi, 1908. 26. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)