— 19. gadsimta lasītāji un lasīšana: iespējas un draudi

Esejā Grāmatu burvība Kārlis Skalbe 1935. gadā raksta: “Ejot pa Blaumaņa ielu, es arvienu apstājos pie Bībeļu biedrības veikala loga un izlasu kādas rindas atvērtā Bībelē tur, kur skats nejauši krīt. Tad man arvienu ir tā, it kā es būtu pieskāries ugunij. Ikkatra rinda ir brīnišķīgas kvēles pilna: tā vai nu svētī, vai nolād, jo uzšķirtas tiek arvienu Vecās derības lapas puses. Bībele ir liesmainākā grāmata, kuru es pazīstu.”¹ Apcerēto iespaidu Skalbe saista ar savas paaudzes lasītāju pieredzes veidošanos, kā arī ar tās tālāko attīstību: “Toreiz lauku mājā bija tikai viena vienīga, liela grāmata – Bībele. Bībele ir izaudzinājusi lielus tautas raksturus, veselām paaudzēm tā bijusi vienīgais avots, kur veldzēt garīgas slāpes. Bet tautas dvēseles spēkus atbrīvoja tikai viņas pašas rakstniecība un dzeja. Jo vairāk latvjiem radās labu grāmatu, jo stiprāka kļuva tautas tiesību sajūta: to audzēja lielu mūsu labāko dzejnieku darbi. Pa latvju grāmatu kāpēm paceļas nacionālā pašapziņa.”²

Dzejnieka uzburtā aina ir visai atbilstoša tai rakstniecības vēstures interpretācijai, kas saistīta ar nacionālās pašapziņas pieaugumu, nostiprināta līdz ar valstiskuma izveidi un ilgstoši turpinājusi dominēt mūsu priekšstatos. Saskaņā ar to reliģiskās literatūras pamattekstos rodamie rakstītā vārda ietekmes pirmsākumi vērtību aspektā veido saikni ar vēlākajiem latviešu nacionālās kultūras procesiem, kas aktivizē jaunu, laikmetīgu ideju cirkulāciju un līdz ar to nostiprina rakstniecības nozīmi. Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka publiskās telpas veidošanās procesā jau 19. gadsimta pirmajā pusē lasīšanas funkcijas ir visai daudzpusīgas un lasītāju publikas veidošanās atklāj kvantitatīvu pieaugumu gan lasītāju, gan izdevumu (kalendāru, laikrakstu un grāmatu publikāciju) skaitā, kas ievērojami maina lasīšanas paradumus. Tajā pašā laikā nav iespējams runāt par straujām pārvirzēm lasāmvielas kvalitātē, un šis vērojums ir attiecināms arī uz gadsimta otro pusi. Rakstā pievērsta uzmanība patērētās lasāmvielas noturīgumam 19. gadsimta gaitā, neraugoties uz izmaiņām izdošanas procesā un ideju strāvojumos.

Attīstoties ar tautas apgaismības ietekmi saistītām tendencēm, 19. gadsimtā iezīmējas vairākas būtiskas, mūsdienu pētījumos detalizēti iztirzātas pārmaiņas.³ Šim procesam piederīga kopš 18. gadsimta otrās puses vērojamā laicīgās rakstniecības pakāpeniska nostiprināšanās līdzās reliģiskajiem tekstiem, populārzinātniskās literatūras un praktisko padomu grāmatu ietekme, kā arī pāreja no ekstensīvās uz intensīvo lasīšanu, paplašinoties lasīto grāmatu skaitam un to pieejamībai.⁴ Starp dažādajiem lasītājiem, lasīšanas līmeņiem un interesēm veidojas mijiedarbīgas attiecības, kas atrodas pastāvīgā mainībā. 19. gadsimta 30.–50. gadi grāmatniecības vēsturē tiek aprakstīti kā laiks, kad top jaunās latviešu inteliģences pirmie aizmetņi, atklājot gan lasītāju publikas kodola veidošanos, gan lasīšanas ieradumu daudzveidību.⁵ Tepat gan jāpiebilst, ka šis process ir samērā pakāpenisks un lēns, jo, kā liecina 19. gadsimta pirmajā pusē dzimušo autoru atmiņas, viņu jaunībā pieejamais grāmatu klāsts nereti ir bijis visai pieticīgs.

Gandrīz identiskas ir 1815. gadā dzimušā Anša Leitāna un 1816. gadā dzimušā Ernsta Dinsberga liecības, turklāt to var attiecināt gan uz viņiem pieejamo lasāmvielu, gan skolā gūto pieredzi. Gan Dinsberga, gan Leitāna tēvam mājās sākotnēji bijusi tikai viena dziesmu grāmata.⁶ Pēc Leitāna liecības, tai vēlāk pievienojusies ābece, katehisms, Gotharda Frīdriha Stendera Bībeles stāsti, nedaudz vēlāk arī Jaunā un Vecā derība,⁷ savukārt uz 1824. gadu tēvs nopircis kalendāru, kas ir zēna pirmā saskare ar laicīgo rakstniecību: “Kalendere bij tā vienīga jauna grāmata, ko tad ar turēju kā savu mīļu draugu. Dieva vārdi bij tik jācienī, un citas grāmatas visas nieki vien.”⁸ Skolā apgūts zināšanu minimums, tur Leitāns pavada trīs nedēļas,⁹ savukārt Dinsbergs – pāris mēnešu.¹⁰ Nelielā dažu simtu metienā iznākušo Latviešu Avīžu ietekme ir ierobežota, Leitāna mājās (“mūsu kaktā”) par tām nekas nav dzirdēts.¹¹ Cik lielā mērā pieejamās laicīgo tekstu publikācijas ietekmēja jaunos lasītājus, liecina Dinsbergs, kurš, no kaimiņu saimnieka Biksiņa iegūtajās Latviešu Avīzēs iepazinies ar Kristijana Donelaiša Gadalaiku fragmenta tulkojumu, gandrīz visu pieejamo lietuviešu autora tekstu iemācās no galvas.

Kopumā visai pieticīgos apstākļus labi raksturo fakts, ka rakstītprasmi kopā ar dēlu apgūst arī Anša Leitāna tēvs.¹² Gan Leitāna, gan Dinsberga pievēršanās korespondencēm, kas tiek iesūtītas latviešu laikrakstiem, lielā mērā aizsākas nejauši, pateicoties vācbaltiešu mācītāju pamudinājumam. Tajā pašā laikā acīmredzama ir garīgā nesātība, kas motivē šīs paaudzes cilvēkus. Precīzi to raksturojis Jānis Poruks, ievadā Dinsberga autobiogrāfijas izdevumam 1904. gadā izmantodams salīdzinājumu ar Johanu Volfgangu fon Gēti un retoriski minēdams: “Saprotams, ja Gēte būtu dzimis Dundagas Iernieku mājās, ja viņa vecāki būtu dzimtļaudis, kuri klausa un atkal klausa kungiem, tad viņš nekad nebūtu varējis sarakstīt Faustu, bet var gan būt, ka tas tad nebūtu padarījis ne pusi no tā darba, kuru Dinsberģa Ernsts savā grūtajā mūžā ir varējis veikt.”¹³ Netieša tuvināšanās Veimāras klasikai Dinsberga darbībā iezīmējas jau 19. gadsimta pirmajā pusē, kad vācbaltiešu veiktajiem Gētes tulkojumiem pievienojas viņa latviskotā alegoriskā poēma Lapsa kūmiņš. Tas ir ievērības cienīgs veikums, neraugoties uz to, ka sākotnēji 1852. gadā iespiests tikai tulkojuma fragments, bet viss darbs nāk klajā vien 1879. gadā.¹⁴ Dinsbergs klasikas tulkošanu turpina arī nākamajos gadu desmitos, bet interesanti atzīmēt, ka minētais Gētes darbs, kas ir viņa pirmais lielākais tulkojums, nostāda Dinsbergu līdzās jaunlatvietim Jurim Alunānam. Un zīmīgi, ka Alunāns, kura Dziesmiņas 1856. gadā iezīmē tulkošanas procesa jaunu pakāpi un atšķirīgu ideoloģiju, latviskojis arī populāro literatūru, tostarp vienu no vairākiem simtiem vācu jaunatnes rakstnieka Franča Hofmaņa darbu, kas ar nosaukumu Konterbandnieka zēns iespiests 1860. gadā.

Juris Alunāns ir viens no tiem, kuri veido idejisku programmu topošajai latviešu literatūrai; kā uzsvēris Andrejs Johansons, Alunāna darbība “ietvēra jaunlatviešu centienu dziļāko, plašākas sabiedrības vēl neapjausto būtību”.¹⁵ Tomēr lasīšanas vēsturē 19. gadsimta vidū vismaz tikpat svarīga nozīme kā jaunlatviešu centieniem ir pieejamās lasāmvielas ievērojamam paplašinājumam ar tulkotiem populārās literatūras darbiem. Daļēji tie tiek pārveidoti un lokalizēti, piemēram, Aleksandrs Johans Stenders, kurš latviskojis Kristiāna Gothilfa Zalcmaņa stāstu ar nosaukumu Pilnīga izstāstīšana, kādā vīzē Auzan Ernests no zemnieka par brīvkungu cēlies, 1807. gada publikāciju ievada ar norādi titullapā, ka grāmata ir ne tikai pārtulkota, bet arī “kā priekš latviešiem vajaga izteikta”. Tālaika latviskojumos saglabāta apgaismībai raksturīgā didaktiskā ievirze, kam pamazām pievienojas izklaidējošie elementi. 19. gadsimta pirmajā pusē veidojas modelis, kur tiek uzsvērta personības racionālas sevis pilnveidošanas nepieciešamība un iespējamība; līdzās minētajām Zalcmaņa darba tulkojumam te piederīgs arī “arāja ļaudīm par priekšzīmi” tapušais mācītāja Gustava Bražes oriģināldarbs Kā Paleijas Jānis savu būšanu kopis (1844). Mācītāju publikācijās latviešu valodā sastopama pat korporācijas ideju propaganda, kas pārsniedz domu par atsevišķa indivīda pilnveidošanos, un par šīs ievirzes raksturīgāko sacerējumu kļūst Jākoba Florentīna Lundberga veiktais vācu rakstnieka Heinriha Čokes darba tulkojums ar raksturīgu nosaukumu Ciems, kur zeltu taisa (1830). No otras puses, turpat līdzās citās publikācijās uzsvērta nepieciešamība panest dzīves sagādātās ciešanas un mācīta izturība. Pirmajā modelī populārā literatūra sasaistās ar apgaismības racionālismu, otrajā joprojām klātesošas ir arī reliģiskos priekšstatos balstītas idejas. Svarīgākie visās šajās ievirzēs tapušie darbi iegūst noturīgu un ilglaicīgu klātbūtni literārajā procesā un gūst atbalsi lasītājos. Ciems, kur zeltu taisa piedzīvo atkārtotu izdevumu vēl 20. gadsimta 30. gados. Pirmais latviešu valodā publicētais romāns, Lundberga jau 19. gadsimta sākumā tulkotais Joahima Heinriha Kampes Robinsons Krūziņš (apgaismes racionālisma garā pārstrādāta angļu autora Daniela Defo slavenā romāna versija), pārvar Jelgavas izdevēju Stefenhāgenu šaubas un pēc divu gadu desmitu ilgas vilcināšanās tiek iespiests 1825. gadā, bet pēc tam vairākos atkārtotos izdevumos, kas liecina, kas sabiedrības interesi šis darbs spēj rosināt arī turpmākajos gadu desmitos.¹⁶ Ilglaicīgu ietekmi uz lasītājiem atstāj Anša Leitāna veiktie tulkojumi un oriģināldarbi, no kuriem īpaša nozīme ir vācu autora Kristofa Šmīda garstāstam Grāfa lielmāte Genoveva.¹⁷

1845. gadā latviešu valodā publicētās Genovevas sižets izaudzis no vācu tautas grāmatas. Šis darbs piedāvā lasītājam gan ciešanu un izturības motīvus, gan tēlo neparastas un eksotiskas vietas, kādas sastaptas jau Robinsona Krūziņa tulkojumā, šajā gadījumā saistot robinsoniādes motīvu ar tuksnesi, kurā nonāk nepamatoti apvainotā un izraidītā grāfiene.¹⁸ Spilgti uzsvērti labā un ļaunā pretstati, kā arī sievietes aģence, līdz ar to Leitāna veiktais tulkojums atklāj laikmetam novatoriskas iezīmes. Literatūrzinātniece Ingrīda Kiršentāle ievadā stāsta atkārtotam izdevumam 20. gadsimta 80. gados par tā centrālo tēlu raksta: “Genovevā apvienojas pazemīga cietēja ar lepnu sievieti, kas labāk cieš nepelnītu sodu nekā rīkojas pret saviem principiem.”¹⁹ Genoveva kļūst par 19. gadsimta lasītājiem vislabāk zināmo darbu, kas izsaucis arī aktīvu reakciju. Kaudzītes Matīsam tā sižetu pārstāstījusi tēva brāļa jaunākā meita Made, kura ir arī priekšā lasītāja saimei. Tāpat rakstnieks atceras kādu no saimes sievām skarbi izsaucamies, kā viņa atmaksātu ļaunajam pils pārvaldniekam Golo, kurš nepatiesi apsūdzējis Genovevu: “Ja es tam – kā viņu tur svešādi sauca! – tam Genovevas vārdzinātājam tiktu klāt, es viņam, tam nekauņam, dotu vai acs vai galva, kāds koks rokā gadītos, nebēdātu it nekā.”²⁰ Šī reakcija, kas teksta uztveri saista ar emocionālu un pat ķermenisku pārdzīvojumu, ne tikai precīzi atbilst publikas pieprasījumam un ataino tās reakciju; tēlu attiecību sakāpinājums sasaucas ar tulkotāja ieceri un kā nozīmīgs efekts izmantots arī elitārajai literatūrai piederīgos darbos. Pīters Brukss (Peter Brooks), aplūkojot melodramatiskās iztēles elementus franču prozaiķa Onorē de Balzaka, angļu rakstnieka Henrija Džeimsa (Henry James) un citu autoru daiļradē, no populārās kultūras aizgūto elementu klātbūtni šo autoru darbos skaidro ar nepieciešamību rast attēlojumu svarīgākajām emocijām, “kas reprezentē uzvaru pār apspiestību, [notikumu] kulmināciju, kurā tēli ir spējīgi konfrontēt cits citu ar pilnu ekspresivitāti, spilgti fiksēt savu attiecību un esamības nozīmi”.²¹

19. gadsimta skaļās lasīšanas fenomens, kas Kampes versijā tiešā veidā ir klātesošs arī Robinsona Krūziņa sižetā, ir ļoti nozīmīgs lasītāju pieradināšanā pie laicīgās rakstniecības darbiem, izmantojot modeli, kas jau ir pazīstams un zināms no reliģisko tekstu uztveres, saistoties gan ar baznīcā dzirdētajiem sprediķiem, gan mājas dzīvē piekoptajām reliģiskajām tradīcijām. Skaļā lasīšana atvieglo literatūras iepazīšanu arī tiem, kam pašiem lasīt ir grūtāk, un tā ietekmē arī 19. gadsimta otrās puses autoru prozas stilu. Galu galā tieši izklaidējošā literatūra veido un nostiprina lasīšanas pieredzi, kas rada potenciālu pamatu grāmatu spektra paplašinājumam.

Jaunlatviešu centienos, ko 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs tiecas attīstīt un institucionāli nostiprināt Rīgas Latviešu biedrība un tās komisijas, kas rūpējas par grāmatu izdošanu, akcentēta grāmatu un laikrakstu lasīšanas nozīme sabiedrības intelektuālā izaugsmē.²² Šeit nepārprotami ir runa par apzinātu cenšanos pieradināt pie noteikta tipa, augstvērtīgas literatūras, ko par latviešiem derīgu neatzina vācu mācītāji un par ko šaubas un polemika pastāvēja arī pašu latviešu starpā (no tā nav brīva pat Raiņa veiktā Fausta tulkojuma recepcija 19. gadsimta 90. gados).

Tomēr agrākajiem ieradumiem bija ilglaicīga ietekme, kas ļauj ievērot, ka lasīšanas revolūcijas procesus pavadīja arī blakusparādības. Īsi tās var formulēt kā pārmetumus par aizraušanos ar niekiem, nelietderīgu brīvā laika pavadīšanu, kas ne tikai novirza no nepieciešamo darbu veikšanas, bet veido arī sliktu gaumi un veicina cilvēku kavēšanos un grimšanu ilūzijās. Jau Ernests Dinsbergs atmiņās norāda, ka viņa laikabiedri “pārprot lasīt” tolaik pieejamos darbus, tostarp Girgensona un Hūgenbergera sacerējumus.²³ Ansis Leitāns par situāciju savā tuvākajā apkārtnē pat nopūšas: “Grūt, grūt kalpot tumšam prātam, kad klausītāja paša prāts jau gaismu atzinis un pēc tās kāro.”²⁴ Populārās literatūras izplatība savus ziedus laikus piedzīvo tieši 19. gadsimta otrajā pusē, viens no spilgtiem piemēriem ir daudz ievērotie ziņģu lapu izdevumi, kas nereti tiek ar roku pārrakstīti t. s. ziņģu kladēs.²⁵ Bažām par lasīšanu kā nelietderīgu laika patēriņu gadsimta nogalē pievienojas arī morāla un pat medicīniska rakstura brīdinājumi, kas īpaši attiecināti uz sieviešu lasīšanas paradumiem.²⁶ Šīs tēmas spilgts literārs atspoguļojums ir 1896. gadā publicētais Augusta Deglava romāns Zeltenīte, kuras centrālais tēls, šuvēja Anna Zeltenīte cenšas attiecības veidot populāro romānu ietekmē un piedzīvo traģisku vilšanos.²⁷ Šī romāna sižets apliecina raksturīgu gadsimtu mijas parādību, pilsētā ienākušajiem saglabājot “mentālu saikni ar laukiem”²⁸ un nesaskatot atšķirīgu apstākļu noteiktas attiecību pārmaiņas. Plaši izplatītā un ievērību guvusī, populārajai un masu kultūrai piederīgā lasāmviela saglabā noturīgu ietekmi visā 19. gadsimta gaitā.

Tomēr 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā vērojams, ka lasīšanas nelietderīgums un pat bīstamība tiek saistīta ne tikai ar populāro literatūru. Šī laika cenzūra pievērš uzmanību sabiedrības apspriešanai nevēlamu tēmu izskaušanai no literāru darbu lappusēm. No cita aspekta nosodījumu izpelnās nekritiska nodošanās reliģiskās literatūras patēriņam, kas tiek saistīts ar iesīkstējušiem aizspriedumiem. Zīmīgs piemērs ir Rūdolfa Blaumaņa stāsts Brīnuma zālīte (1894), kur saimnieks Vējš skaļi un pašpārliecināti lasa priekšā nepietiekami paklausīgajai saimei tai, viņaprāt, piemērotus Bībeles fragmentus. Reliģiska satura teksti apdraud citu grāmatu izplatību; šo fenomenu vēl pāris gadu desmitu vēlāk savās kolportiera gaitās novērojis un aprakstījis Atis Freināts, izvērsti raksturojot situāciju, kad viņu un otru grāmatu iznēsātāju apsteidzis Bībeles izdevumu izplatītājs: “Zini, ir slikti! Mums pa priekšu pa mūsu ceļu ir aizdrāzies svētais brālis.”²⁹ Šīs bažas vairākās mājās tūlīt arī apstiprinās, un kolportieru piedāvātās grāmatas tiek noraidītas: ““Ar tādām es neblēņojos,” sieviņa kratījās nost, paņēma savu jauno dievvārdu grāmatiņu un it kā grasījās atkal sākt dziedāt.”³⁰ Ata Freināta atmiņās tāpat ietverti raksturīgi vērojumi par lasītāju interesi saistībā ar grāmatu piedāvājumu, kas atklāj ar iepriekšējām zināšanām saistīto interešu noturību: “Pa tam saimnieka dēlēns, rakņādamies pa grāmatu blāķi, bija uzgājis Robinsonu Krūziņu ar bildēm pušķotu. “Cik tas maksā?” viņš priecīgi prasīja.”³¹ Atmiņu literatūrā daudzkārt apcerēta Leitāna tulkotās Genovevas popularitāte. Līdzās daudziem citiem piemēriem, tostarp Gotharda Frīdriha Stendera ziņģu noturīgajai klātbūtnei,³² tas ļauj akcentēt populārās literatūras pamattekstu ietekmes ilglaicīgumu. 19. gadsimta otrajā pusē tradicionālo izdevumu klāstu pastāvīgi papildina jauni darbi – Lapas Mārtiņa dzeja un proza, Kārļa Cilinska lubu romāni, kas tiek kritizēti, arvien vairāk apzinoties šķīrumu starp elitāro un populāro literatūru. Tomēr, tāpat kā visā 19. gadsimta gaitā kvantitatīvi lielu īpatsvaru saglabā reliģiskā literatūra, vairums lasītāju, izvēloties laicīgo lasāmvielu, joprojām priekšroku dod viegli uztveramiem sacerējumiem. Grāmatniecības vēsturniece Lilija Limane uzsver: “Līdzīgi nezālēm [19.] gadsimta otrajā pusē sazēla patērētāju gaumei pielāgoti literāri mazvērtīgi prozas darbi – laupītāju, spraiga sižeta piedzīvojumu un asarainu mīlestības stāstu sērijas, biezi burtnīcu romāni, sentimentāli dzejoļi, mīlestības vēstulnieki, sapņu tulki, kāršu izstāstīšanas un citi līdzīgi laika kavēklim domāti izdevumi.”³³ Turklāt būtisks ir tirgus aspekts. Grāmatniecības vēsturnieki Aleksejs Apīnis un Silvija Šiško min zīmīgu faktu, ka Stefenhāgenu apgāds 19. gadsimta pirmajā pusē par drošākajiem joprojām uzskata abu Stenderu darbu publikācijas.³⁴ Līdzīga attieksme saglabājas arī vēlākajā laikā, neraugoties uz “derīgu grāmatu” vairošanas centieniem. Lai gan dažkārt izpratne par mazvērtīgas lasāmvielas bīstamību pārklājas ar uzskatu konservatīvismu,³⁵ pamatots ir Limanes vērojums par komerciālu priekšnoteikumu dominanti 19. gadsimta publikāciju tapšanā: “Izdodamās literatūras repertuāru galvenokārt noteica tirgus – grāmatu ražošanā veidojās pašregulējoša sistēma, kur izdevēja darbību stimulēja nevis sabiedriskais pasūtījums, bet publikas stihisks pieprasījums.”³⁶ Turklāt pastāv iespēja, ka mazprasīgs lasītājs nekritiski patērē gan populārās, gan reliģiskās literatūras tekstus, par ko 19. gadsimta 90. gados publicētā apcerē brīdina arī Reinis Kaudzīte.³⁷

Šī raksta ievadā citēju Kārļa Skalbes rindas par Bībeli kā liesmainu grāmatu, kas pārņem lasītāju savā varā. Tas sasaucas ar vienu no Skalbes esejā aprakstītiem grāmatu patēriņa aspektiem – lasīšanas piedāvāto aizmiršanos, atraujoties no reālās īstenības. Dzejnieks norāda, ka grāmatām ir “trejāda burvība”: tās ir kā “burvja paklājs”, kā “pasaku cepurīte” un kā “kristāla pils, kura nolaižas, uz kura pakalna jums patīk. Viņa ir tikpat stipra, cik tā izliekas trausla. Nekādas rūpes neiet pār viņas slieksni”.³⁸ Šo literatūras patēriņa modeli ir iespējams saistīt ar populārās literatūras uztveri 19. gadsimtā. Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs par to izteicies: “Ir tāds posms, kad tas ir jālasa, jo organismam tas ir nepieciešams.”³⁹ Izmantojot konkrētā vēsturiskā perioda uztverei piemēroto metaforu, varētu teikt, ka šādai attieksmei būtu jāpiedzīvo pārmaiņas līdz ar lasītāju “pieaugšanu”. Tomēr spriedze starp didaktiski audzinošo, sentimentāli moralizējošo un vērtības veidojošo rakstniecību no saviem pirmsākumiem 19. gadsimtā ietiecas arī nākamo paaudžu latviešu sabiedrībā.

Raksts tapis ciklā Latviešu grāmatai 500 ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu.

1. Skalbe K. Grāmatu burvība. Kopoti raksti. 8. sēj. Rīga: J. Roze, 1939. 210. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Skalbe K. Grāmatu burvība. 211.–212. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Grudule M. Zemnieku jeb tautas apgaismība Latvijā – jaunlatviešu kustības avots. Sast. I. Daukste-Silasproģe. Meklējumi un atradumi 2005. Rīga: Zinātne, 2005. 10.–14. lpp.; Daija P. Literary History and Popular Enlightenment in Latvian Culture. Newcastle upon Tyne: Cambridge Scholars Publishing, 2017.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Apīnis A. Grāmata un latviešu sabiedrība līdz 19. gadsimta vidum. Rīga: Liesma, 1991. 163.–166. lpp.; Daija P. The reading revolution. Ed. by P. Daija, B. Kalnačs. A New History of Latvian Literature: The Long Nineteenth Century. Berlin: Peter Lang, 2022. Pp. 87–103.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Apīnis A. Agrienā. Inteliģences loma latviešu sabiedrības lasīšanas vēsturē 19. gadsimta 30.–50. gados. Soļi senākās latviešu grāmatniecības un kultūras takās. Rīga: Preses Nams, 2000. 136.–163. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Dinsbergs E. Autobiogrāfija. Cēsis: J. Ozols, 1904. 19. lpp.; Leitāns A. Autobiogrāfija. Grāfa lielmāte Genoveva. Rīga: Liesma, 1980. 18. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Leitāns A. Autobiogrāfija. 21. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Leitāns A. Autobiogrāfija. 27. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Leitāns A. Autobiogrāfija. 32.–33. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Dinsbergs E. Autobiogrāfija. 20. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Leitāns A. Autobiogrāfija. 28. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Leitāns A. Autobiogrāfija. 22. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Poruks J. Ernsts Dinsberģis. E. Dinsbergs. Autobiogrāfija. 9. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Zanders O. Ernests Dinsbergs – dzejas klasikas tulkotājs. Atb. red. I. Klekere. Bibliotēku zinātnes aspekti. [18.] Daiļliteratūra latviešu grāmatniecībā. Rīga: Avots, 1991. 52.–55. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Johansons A. Latviešu literatūra. Stokholma: Trīs Zvaigznes, 1953. 78. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Frīde Z. Robinsons Krūziņš – pirmais romāns latviešu tautai. Sast. V. Hausmanis, B. Kalnačs. Latviešu literatūras procesi un personības. 21.–31. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Limane L. Stāsts par grāfieni Genovevu kā triviālliteratūras sacerējums. Letonica. 2018. Nr. 38. 119.–133. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Limane L. Robinsoniāde un stāsts par Genovevu latviešu grāmatniecībā. Atb. red. E. Arājs. Grāmatas un grāmatnieki. Misiņa bibliotēkas 100. gadadienai 1885–1985. Rīga: Zinātne, 1985. 138.–145. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Kiršentāle I. Priekšvārds. A. Leitāns. Autobiogrāfija. 7. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Kaudzītes Matīss. Atmiņas no tautiskā laikmeta. Rīga: Zvaigzne ABC, 1994. 66. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
21. Brooks P. The Melodramatic Imagination: Balzac, Henry James, Melodrama, and the Mode of Excess. New Haven and London: Yale University Press, 1995. P. 4.  (atpakaļ uz rakstu)
22. Sk.: Zanders V. Rīgas Latviešu biedrība (1868–1940) kā nacionālās grāmatniecības centrs. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2006.  (atpakaļ uz rakstu)
23. Dinsbergs E. Autobiogrāfija. 16. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
24. Leitāns A. Autobiogrāfija. 36. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
25. Klekere I. Ziņģu lapu izdevumi 19. gadsimtā. Atb. red. I. Klekere. Bibliotēku zinātnes aspekti. [18.] Daiļliteratūra latviešu grāmatniecībā. 46. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
26. Daija P., Eglāja-Kristsone E. The discourse on dangerous reading in nineteenth-century Latvia. Literature and Medicine. 34. No. 2. Pp. 469–484.  (atpakaļ uz rakstu)
27. Sk.: Kalnačs B. Nācijas kartēšana un kultūras atmiņa 19. un 20. gadsimta mijas latviešu literatūrā. B. Kalnačs, P. Daija, E. Eglāja-Kristsone, K. Vērdiņš. Fin-de-siècle literārā kultūra Latvijā. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2017. 64.–72. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
28. Limane L. Garais lasīšanas gadsimts. Daži grāmatu lasīšanas aspekti 19. gadsimtā. Sast. M. Treile. Lasīšanas pandēmija. Esejas par lasīšanas vēsturi Latvijā. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2020. 88. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
29. Freināts A. Grāmatnieki pa mājām, tirgiem un pilsētām. Rīga: Ata Freināta izdevums, 1939. 46. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
30. Freināts A. Grāmatnieki. 47. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
31. Freināts A. Grāmatnieki. 44. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
32. Par to plašāk: Kalnačs B. Pavērsiens. Rūdolfs Blaumanis latviešu un Eiropas literatūrā. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2022. 134.–146. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
33. Limane L. Garais lasīšanas gadsimts. 86.–87. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
34. Apīnis A., Šiško S. Jelgavas izdevēji Stefenhāgeni latviešu grāmatniecībā. Sast. P. Daija, L. Limane. Jelgavas Stefenhāgeni 1769–1919. Izstādes katalogs. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2019. 20. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
35. Daija P., Eglāja-Kristsone E. The discourse on dangerous reading. P. 470.  (atpakaļ uz rakstu)
36. Limane L. Garais lasīšanas gadsimts. 87. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
37. Sk: Daija P., Eglāja-Kristsone E. The discourse on dangerous reading. Pp. 473–474.  (atpakaļ uz rakstu)
38. Skalbe K. Grāmatu burvība. 212.–213. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
39. Mintaurs M., Zanders M. U. c. Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie. Rīga: Aminori, 2023. 95. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)