Inga Gaile — visi autora ieraksti

— Saruna pie grāmatplaukta. Inga Gaile

13/01/2026 — Inga Gaile —
Dzejniece un rakstniece Inga Gaila stāsta par šobrīd sev nozīmīgām grāmatām.

— Šovakar viņa viņam pateiks

22/01/2025 — Inga Gaile —
Visiem jau tas ir apnicis. Varmācība, izvarošana, sieviešu tiesības, varmācība, izvarošana, ebreju tiesības. Varmācība, izvarošana, palestīniešu tiesības. Arī atbalstošās sievietes šūpojas tā kā uz laipas: nu nevar saprast, vai teikt “jā” vai lēkt Daugavā.

— un varbūt ka mēs visi izdzīvosim

19/05/2024 — Inga Gaile —
mēs sastingsim kā arktika pirms nāves

— Trauma kā jaunas valodas iespēja

10/10/2023 — Inga Gaile —
Mēs vairs nekad nevarēsim izlikties, ka “neesam to redzējuši” vai “nezinājām”, ka cilvēki tiek nogalināti, spīdzināti, pazemoti, ka viņi ir spiesti pamest savas mājas un doties bēgļu gaitās.

— #EsArī Nr. 4

05/04/2022 — Inga Gaile —
Kā tas iespējams, ka neesat dusmīgi? Un, kā jūs tiekat galā ar to, kas jums ir nodarīts, dzīvojot valstī, kurā it kā trīsdesmit gadus ir demokrātija, bet atkal nav normālas seksuālas izglītības bērnudārzos un skolās?

— Einšteina vienīgā mīlestība

17/03/2022 — Inga Gaile —
Nu, viņi uzzinās, ka es biju neģēlis, kurš pamet savus bērnus, kurš neatzīst sievietes devumu... Un? Vai tas atgriezīs manus bērnus? Vai tas ko labos?

— Dārzs

02/12/2021 — Inga Gaile —
Mana sajūta par sievietēm, kuras apsūdzētas neticamos, absurdos noziegumos, no kurām atzīšanās izspīdzināta, maucot nagus, dedzinot viņas ar karstu dzelzi, sitot viņas, līdz atzīstas, un atzinušās sadedzina, visam ciematam, visai mazpilsētai skatoties un elsojot orgasmiskā izelpā.

— Šis tas par dievu

30/04/2021 — Inga Gaile —
“nē, nē, tas nebija kliedziens, mums tikai šķita, vējš atnesīs siltāku laiku, nāc, paieskā mani, sieva”

— Par Sarmas Muižnieces ”Izģērbies”

24/03/2021 — Inga Gaile —
Par nosaukumu, kurš pats par sevi uzbudināja daudzus trimdas latviešus dažādos kontinentos, pati autore saka: ““Izģērbies“ bija aicinājums katram lasītājam uztvert manu rakstīto ar atvērtu prātu.”

— Krāsas

30/04/2020 — Inga Gaile —
Dabūt vairāk naudas un salonu, kur izkarināt savas smukās glezniņas, – tie visi viņu ideāli. Un tagad, kad viņi ir veci un neviena viņus vairs negrib, tad jau gan var runāt, ka negrib flirtēt pa jūrmalu, ka jāstrādā.

— MĪLESTĪBA

15/03/2019 — Inga Gaile —
Viņa pilsētas draugi, tie, kas spēlēja futbolu gobu un vīģu ielokā, mudina rakstīt dedzīgāk, aicināt uz cīņu, runāt pretī režīmam. Viņš ieraujas dziļāk sava garā auguma ēnā.

— Es varu rakstīt

15/05/2018 — Inga Gaile —
Bet vispār man ir grūti par to runāt, jo es tā nestrādāju – ar kaut kādu programmu savā apziņā. Jūs varat pieminēt, kā es mocījos ar šo atbildi. Man vienkārši ļoti patīk rakstīt. Tā ir arī atbilde uz jautājumu, ko es varu darīt. Es varu rakstīt.

— Pētera apoloģija

07/12/2017 — Inga Gaile —
Viņš pagriezās pret mani alkatīgs kā vilnis vētras laikā. Tas, uzsācis ceļu un pacēlies pār ūdens virsmu, vairs nespēj atteikties no savas kustības.

— Naamāna sēras

27/01/2017 — Inga Gaile —
Man vajadzēja uz tualeti, un, kaut gan istabā valdīja krēsla, es tomēr nebiju spējīga piecelties un būt kaila tavā, karavadoņa, Latvijas Republikas skaistākā vīrieša, priekšā.

— Atteikums

06/01/2017 — Inga Gaile —
meitene, mana pantera, tu manu saulrietu ilgas, zaļo krāsmatu varone, meitene mana, paliec nu viena, jo es dodos uz kāzām

— Kā iemācīties runāt, kad pat nāve ir nomirusi

12/09/2016 — Inga Gaile —
Nekas paliekošs tas noteikti nav. Kā svešinieka līdzjūtība, palīdzot izcelt bērnu ratiņus no transporta, dienā, kad esi piedzīvojis šķiršanos.

— Fragments no romāna “Stikli”

28/08/2015 — Inga Gaile —
Tāpēc es iemīlēju Magdalēnu. Viņa bija mana lampiņa, viņa apliecināja mana darba nozīmīgumu, viņas acīm nokrita migla, kad es viņai pieskāros, kad es viņu uzrunāju. Es jautāju, un viņa atbildēja. Es varēju viņu vadīt.