Literatūra un kultūra
— 2016. gada kalendārs un poēma “Apziņa”
13/09/2026 — Anna Auziņa — Vēlāk sapratu, ka poēma ir mēģinājums parādīt daudzbalsību un kakofoniju manā galvā.
— Tas ir Rubinšteins
31/03/2026 — Anna Auziņa — Gan citētās valodas driskas, gan pašsacerētie pantiņi šķiet bezpersoniski, bet arī raksturo konkrētu laikmetu.
— Es nolēmu nemelot
07/07/2025 — Anna Auziņa — Tas, ko man tagad gribas, ir dzīvot vairāk iztēlē un estētikā, bet, iespējams, man būs jādara pilnīgi pretējais.
— Domāt par to, kas patiešām interesē
30/01/2025 — Anna Auziņa — Jaunības neapzinātajā teksta baudā, nesakārtotajā sajūsminošo detaļu gūzmā, kad neaizdomājos, kāpēc daži teksti fascinē, bet citi – garlaiko, spēju tomēr savas intereses definēt kā “sekss”.
— Apmežosim Latviju
10/07/2024 — Anna Auziņa — Jauno izlasi kaut kādā ziņā var dēvēt par sastādītāja grāmatu ne vien esejas un priekšvārdu, bet arī kompozīcijas dēļ: dzejoļi salikti nevis precīzi atbilstoši krājumiem, bet gan, kā norādīts, tematiski, vienlaikus uzskatāmi atzīmējot, no kura krājuma dzejolis ņemts.
— 4. maijs
20/10/2023 — Anna Auziņa — Lieliski bija atgriezties tevī, valsts, šķita, ka vieglāk elpot. Pat ja tu tikai tiki uzskatīta par neatkarīgu.
— Raganas šķīstība
06/04/2023 — Anna Auziņa — Atteikusies no akadēmiskas neitralitātes, no abstraktā “es”, Krisa subjektīvi un nepiespiesti apraksta savu intelektuālo un estētisko pieredzi, kas nav nodalāma no personiskās un ķermeniskās.
— Šteinberga substance
27/09/2022 — Anna Auziņa — “Jaunību” šobrīd var uzskatīt par dzirkstošu novitāti latviešu dzejā.
— Zivju tirgotāja, ielasmeita, madonna, tulpe: sievišķā funkcijas Linarda Tauna dzejā
20/06/2022 — Anna Auziņa — Arī par Linardu Taunu varam pieļaut, ka viņa krāšņie sievišķie un sieviešu tēli pārstāv daļu no paša dzejnieka personības.
— Caur plaisām normas formā
25/01/2022 — Anna Auziņa — Žebers saglabā iepriekš raksturīgo oriģinalitāti, skaidrību, humoru, taču neatkārto paņēmienus un neatgriežas vecajos izpētes laukos.
— Konflikta ķermenis
27/12/2021 — Anna Auziņa — Patiesība bieži vien liekas smieklīga tieši tādēļ, ka ir tik šokējoša.
— Novecošana, teksti
20/10/2021 — Anna Auziņa — Jau kādu laiku drīzāk jūtos kā Muminu māmiņa, nevis Mija, Snorkes jaunkundze vai Susuriņš, bet nesen pamanīju, ka, lasot bērnu grāmatas, pielaikoju sev arī vecmāmiņas lomu.
— Zuzes aborts un klīrīgā kritika
22/06/2021 — Anna Auziņa — Latviešu padomju literatūrā aborts ir visai reta tēma. Socreālisma prozā tā dažkārt skarta garāmejot, no malas raugoties.
— Neveiklā diena
09/05/2021 — Anna Auziņa — Gan 8. marta Māmiņu diena, gan maijā svinamā Mātes diena man visbiežāk ir saistījusies ar tādu kā liekulības, neveiklības vai pat neveiksmes sajūtu.
— Elēģija manai mātei
09/04/2021 — Anna Auziņa — Es negribu viņai zvanīt, kaut gan vēlāk to nožēlošu.
— Tas zvana tev
15/12/2020 — Anna Auziņa — Nākamie teikumi, kuros Donns izvērš ideju par visu cilvēku vienotību, teoloģisku tēlu vietā izmantojot grāmatniecības un tulkošanas metaforas, droši vien neatstās vienaldzīgu nevienu lasošu cilvēku.
— Konceptuālisma dzejas grāmatas recenzēšana
18/11/2020 — Anna Auziņa — Daudz iespēju radīt konceptuālo dzeju 21. gadsimtā paveras internetā.
— Bez liekuļošanas
22/10/2020 — Anna Auziņa — Bērnu grāmatas, protams, nav nekādi likumi, tomēr tās var ietekmēt nākamos likumu veidotājus.
— Mana māsīca Ernestīne
26/02/2020 — Anna Auziņa — Mēs jau sen bijām atnākuši mājās, klusumā un ēnā, kur bezspēkā sēdējām uz smiltīm apbirušā vasarnīcas dīvāna, kas viegli oda pēc mitruma, un mierinājām šņukstošo Ernestiņu.
— Kosmosa prospekta skarbums
21/08/2018 — Anna Auziņa — Rimbu raksta sociālo dzeju, konkrētāk, reālistiskās detaļās atspoguļo trūcīgāko sabiedrības slāņu dzīvi un tādējādi kritizē varu, kas padara viņu dzīvi tik grūtu.
— Noklausītā apziņa
03/04/2017 — Anna Auziņa — To dzejoli var nolasīt, piemēram, metafiziskā lasījumā, ka mēs visi esam viens, un arī pēc dzimtes teorijām, ka dzimtes lomas ir slidenas. Bet var arī lasīt vienkārši kā valodas rotaļu.
— Sievietes valoda Andras Neiburgas prozā
22/02/2017 — Anna Auziņa — Referāts aplūko Neiburgas stāstos lietoto valodu, izmantojot angloamerikāņu ginokritikas un franču poststrukturālā feminisma teorētiskās nostādnes un pievēršoties rakstības īpatnībām, semantisko un formālo aspektu mijiedarbībai.
— Ebreju skuķēns
02/01/2017 — Anna Auziņa — Jau teicu, ka īsti nezināju, kas ir ebreji. Nezināju arī vārdu „žīdi”, man apkārt neviens šo vārdu nelietoja.
— Pie sienas un domās
03/10/2016 — Anna Auziņa — Šķiet, šis pieder pie tiem gadījumiem, kad laikmetīgā māksla patiešām robežojas ar filozofiju, nevis ar to koķetē vai imitē to.
— Un atkal modernisms
20/06/2016 — Anna Auziņa — Interesanti, ka modernisma idejas ne vien ietekmē Ostupa dzejas formu, bet arī to rašanās un īstenošanas laikmeta vispārējā estētika, vizuālie tēli automātiski nosaka viņa izpratni par skaisto.
— Gileāda ir tevī
23/11/2015 — Anna Auziņa — Domāju, ka „Kalpones stāsts” jāuzskata par brīdinājumu plašākā cilvēktiesību kontekstā. Jau vairākus gadu desmitus feminisms un tam tuvas kustības raugās plašāk un iestājas pret kādu cilvēku grupu apspiešanu vispār.
— Liepu pavēnī, zeltainā kaunā
24/07/2015 — Anna Auziņa — Es atkal rakstu to tev. Taču svarīgi. Stīdziņas. Straume. Lai teiktu, ko tu jau zini. Caur mums, mūsos, zem liepām.
— Bez Zīda Pūkas & co
05/03/2015 — Anna Auziņa — Pēdējo divdesmit gadu laikā tapušie prozas teksti bieži ir bijuši vai nu eksaltēti, samežģīti un pārnopietni, vai, retāk, pašmērķīgiem jociņiem pārsātināti, tāpēc atkal ieraudzīts sirsnīgs un nepārspīlēts reālās dzīves apraksts šķiet kā svaiga gaisa malks.