Ilva Skulte — visi autora ieraksti

— Ūdens

09/01/2024 — Ilva Skulte —
Krulla kosmogoniskajā ainavā viss sajaucas – mītiskais, modernais un postmodernais, stāsts, personvārds un artefakti, pati valoda (dažādu, tai skaitā eksotisku valodu lauskās) –, veidojot dzejas vielu uz asociācijas pamata.

— Noklusējums kā izteiksme

12/09/2023 — Ilva Skulte —
Ogriņš jaunajā grāmatā piedāvā lasītājam nostrādātus un balansētus dzejoļus, kuros pulsē intensitāte un iespēja, kas balstās ikdienišķās bezizejas apziņā.

— Danse

01/08/2023 — Ilva Skulte —
Viņa teksti ir kā deja – piesātināti, blīvi, labi strukturēti un savstarpēji koordinēti, un tajā pašā laikā viegli, nepiespiesti, lidojoši.

— Zeme un lietus

04/01/2023 — Ilva Skulte —
Robežas var tikt pārietas, gan zemju, gan šķietami vajadzīgu lietu, gan personu, gan identitāšu robežas, robežas tāpat kā ceļus izskalo lietus, bet kas notiek pierobežā – tāds ir īstais jautājums.

— Kara raksts

20/07/2022 — Ilva Skulte —
Viņa it kā mēģina izskaust šo kulturāli sakņoto “sentimentālismu” sevī, savā dzejā pārkāpt vēsturiski iestrādāto un vispārpieņemto sentimentālo, kulturālo, cilvēcisko traktējumu kā kaitīgu un slimu tieši tādēļ, ka dabai tas uzspiež objekta lomu un atņem iespēju šādā nozīmē naivi izpausties.

— Viguls kā viguls

23/11/2021 — Ilva Skulte —
Tātad pasaules skatījuma ziņā Vigula krājums ir izteikti mūsdienīgs – piedāvā tādu perspektīvu uz pasauli, kurā cilvēks nebūt nav vienīgais, kaut arī varbūt ir ietekmīgākais dzīvības pārstāvis dabā, kas spējis destabilizēt visu pārējo Zemes iemītnieku un sistēmu pastāvēšanu.

— Piecas maizes un divas zivis

01/09/2021 — Ilva Skulte —
Aiz skaidrām, brīžam pat klišejiskām patiesībām un iebildumiem pastāvošajām varas attiecībām un dzimšu diskursiem, Ingas Gailes dzejā uztaustāma īsta kaisle – tā ir, lai cik tas neizklausītos paradoksāli, mūsu postpatiesības laikmeta vērtīgākā valūta.

— Kustība pa apli un līniju

17/03/2021 — Ilva Skulte —
Iespējams, tieši apsēstība ar realitāti ir tas, kas Daniila Harmsa daiļradi padara aktuālu mūsdienās.

— Stāsti bez morāles

29/12/2020 — Ilva Skulte —
Kā padomju laiks un atmoda ietekmējusi latviešu sievietes likteni, Dace Vīgante mums nesaka, tāpat viņa nesaka, ka ar mums kaut kas nav kārtībā (morāles ziņā), tomēr stāsti runā paši par sevi.

— Kalna jēga

16/06/2020 — Ilva Skulte —
Tas, kurš par spīti mūsu sasteigtajam laikmetam atradīs laiku šī vēsturiskā romāna 900 lappusēm, noteikti izbaudīs lasīšanas procesu.

— Kas tad īsti noticis?

11/03/2020 — Ilva Skulte —
„Orbītas” teksts izrādei veidots absurda teātra tradīcijā – savā ziņā pētot valodas un nozīmes, valodas un izteiksmes, valodas un laika, valodas kā spēles pozīcijas, kas būtībā arī ir jautājums par notikušo pašiem sev.

— Par savu un visu

03/12/2019 — Ilva Skulte —
Liekas, ka šī darbība – ar valodu piefiksēt parādības, objektus, bet pirmām kārtām cilvēkus to krāsainībā, zīmīgumā, ķēmīgumā un mirklī, kad it kā bezjēdzīgajā atklājas jēga, – arī ir galvenais Kikōnes dzejas virzītājspēks.

— Maģiskā tilpuma mērītājs

19/06/2019 — Ilva Skulte —
Dzīves mērījums materiālajā pasaulē – dzejai ir īpašs statuss šī uzdevuma veikšanā.

— Jautājums kā atbilde

20/11/2018 — Ilva Skulte —
Dumpis, anarhija un revolūcija, alternatīvu prakšu, mācību un dzīvesveidu eiforija.

— aizbraukt nevar palikt

05/06/2018 — Ilva Skulte —
Latgaliešu dzeju lasīt ir interesanti, jo līdzās tradicionālajos kritērijos izsakāmajām vērtībām tajā vienmēr ir mazliet provokatīvas divdabības.

— Alise un mielafons

15/11/2017 — Ilva Skulte —
Izlasītais izteiksmīgi ietilpināms maģiskajos vārdos „Alise” un „mielafons”, ar to domājot gan savu ceļojumu dīvainā pasaulē ar ne līdz galam saprotamu, analoģijās, paradoksos un metaforās balstītu, brīžam šķietami pat absurdu loģiku un īpatnēju estētiku, gan mielafona „mēmu”, ko esmu mantojusi savā postpadomju „memofondā”.

— Kājminamā metafora

16/11/2015 — Ilva Skulte —
Dzejas enerģija rodas valodā, un tieši valodas ķermeniskais pirmsākums – saspringums un atslābums artikulācijas procesā, pretstatu nomaiņa – ir tas, kas tehniski nodrošina šo dinamisko virzību, atspoguļojot to arī lasītāja ķermeniskajās izjūtās.

— Galvenais

30/01/2015 — Ilva Skulte —
Dzeja kā dziesma ar visiem saviem izteiksme līdzekļiem vienmēr ir tieši par galveno, veids un procedūra, kā nokļūt līdz galvenajam, pat ja verbālā virsma piedāvā tikai relatīvi nejaušu darbību un tēlu plūsmu.

— Es zinu, ko jūs izdarījāt pagājušajā vasarā

07/08/2014 — Ilva Skulte —
Tieši aprakstīto notikumu ikdienišķumā, kas kontrastē ar cilvēcisko izvēļu cēlumu un būtiskumu, balstās Meņšikova dzejas „mašīna”.