Autors

— Kas ir “īsts”? Svena Kuzmina romānu “Hohma” un “Dizažio” lasījums groteskā reālisma perspektīvā

09/09/2026 — Ilze Jansone —
Kuzmina groteskais reālisms apstiprina realitātes redzējumu, kurā nozīme nav ne fiksēta, ne hierarhiski strukturēta, bet tiek nepārtraukti radīta valodas, ķermeniskuma un kultūras iztēles mijiedarbībā.

— Kakājošs suns, Gorbačovs un pāvests

24/02/2026 — Ilze Jansone —
Nāve, vēsture, dzīves netaisnīgās sakritības, mīlestības absurds, sabiedrības ieradumi un tradīcijas Virka tekstos parādās caur asprātīgu ikdienības prizmu.

— Garīga vieta

08/09/2025 — Ilze Jansone —
Man šķiet, ka attīstība notiek cilvēku, nevis Dieva virzienā.

— Tīkla acs

18/08/2025 — Ilze Jansone —
Nodaļās stāstītais vairāk līdzinās spilgtiem, pusmiegā noredzētiem sapņiem nekā analītiski vērtētiem pagātnes notikumiem.

— Cilvēks no dārza

06/05/2025 — Ilze Jansone —
[..] man šķiet – cilvēkā tuksnesis un dārzs satiekas, tie pastāv vienlaikus un savā ziņā varbūt pat ir viens no otra atkarīgi.

— Dzimdzirim-dzim-dzim

25/09/2024 — Ilze Jansone —
Teksts vienlaikus vēsta un brīdina, atgādinot, ka tieši visbriesmīgākajos apstākļos visprecīzāk atklājas cilvēka būtība – un ka visbiežāk nekā skaista tajā nav.

— Kad es būšu poēzijas centrā?

17/07/2024 — Ilze Jansone —
Viņa uzdevums ir ne vien ļauties dabiskajam antagonismam un par teju dēmonisku, bet vienlaikus svētu pretmetu uzskatīt policijas spēkus, bet arī šķērsot “savu iekšējo Spāniju” jeb dzīļu kloākas, kas romānā notiek gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

— Sieviete kā valodas karte

11/06/2024 — Ilze Jansone —
“Atlantās”, iespējams, skaidrāk nekā iepriekšējos darbos priekšplānā izvirzīts jautājums par individuālo pasaules kārtībā, par dziļi personisko, par vēsturiskumu.

— Vēlas tikt lasīts

29/05/2024 — Ilze Jansone —
Inovācijas jautājums šajā grāmatiņā būtībā ir visvienkāršākais – ar šādu pieeju ir grūti kaut ko atkārtot, pat sevi, jo pilnīgi svaigu šo tekstu padara ne vien atlase, bet arī kompilācija.

— Latviešu Klaivu Steiplzu Lūisu meklējot

09/04/2024 — Ilze Jansone —
Lai arī reliģija latviešu romānistus palaikam tomēr ir ieinteresējusi, atšķirībā no Klaiva Steiplza Lūisa mēs jūtamies drošāk, ja teoloģiju paturam ieslēgtu baznīcā, nevis ļaujam tai brīvi klejot pa literatūru.

— Valodas Pigmalions

19/03/2024 — Ilze Jansone —
Mīlestība pret cilvēku un valodu var izaugt tik liela, ka saplūst neuzvaramā kaislībā, kurai piemīt – un kāpēc gan ne? – visaugstākais mūžības potenciāls.

— Kāda paklāja ceļš

20/02/2024 — Ilze Jansone —
Tā ir – tu esi savācies informācijas kalnus, ielaidis autora balsi savā prātā, izskatījis visas iespējamās bildītes, bet tekstam vēl aizvien ir bail; teksts nelaužas uz papīra un tielējas tikt uzrakstāms.

— Cilvēciskās raganas radītājas

14/12/2023 — Ilze Jansone —
Romāna lappusēs pakāpeniski atklājas sievietes cīņa ar un par sevi, refleksija par pašapziņu un godīgi portretēts ceļš cauri krīzei.

— Jā, bet…

25/10/2023 — Ilze Jansone —
Bet varbūt romānam nemaz nav vajadzīgs nekāds virsmērķis un dažreiz teksts var vienkārši būt.

— Apokalipse nenāk kā satrakota vētra

27/09/2023 — Ilze Jansone —
Teksts kalpo kā lielisks atgādinājums, ka neba vienmēr apokalipse nāk kā satrakota vētra – daudz biežāk tā ir sīku blēdību un ķibeļu kopums, kas piezogas nemanāmi, apklājusies ar pelēcīgu ikdienas seģeni.

— Subjektīvi par psiholoģisko un vizionāro

06/09/2023 — Ilze Jansone —
Problemātika, kas šajās lappusēs tiek iztirzāta, ir aizraujoša ne tikai cilvēkam, kurš īpaši ieinteresēts mākslas un psiholoģijas attiecībās.

— Teksta labirints

22/08/2023 — Ilze Jansone —
Līdzsvars starp garlaicīgo un interesanto tiek saglabāts, un tas tikai lieku reizi apliecina, ka Perveņecka, kuras rūpīgo darbu redz pie katra viņas teksta, arī šoreiz lasītāju nav pievīlusi.

— Pērtiķis zīmju brikšņos

21/06/2023 — Ilze Jansone —
Vai dzejnieks Pass nodarbojas ar valodu, vai arī tikai cenšas aprakstīt, kā būtu iespējams ar to nodarboties?

— Harijs un Lūsija

02/02/2023 — Ilze Jansone —
Viņš svaipo, nolēmis šodien meklēt tikai tādas meitenes, kuru profila bildē aiz muguras būtu redzamas durvis.

— Dzirksts motorā

21/09/2022 — Ilze Jansone —
Ir dzirdēts par grāmatām, kurās ir “jāielasās”, tad nu laikam “Romantiķis” arī būtu ieskaitāms šajā kategorijā.

— De Somniis

19/05/2022 — Ilze Jansone —
Bet sapņi nav profētiski, visbiežāk tie ir vien paša sapņotāja spogulis.

— Savu misiju meklējot

02/02/2022 — Ilze Jansone —
Lasītājam pēc romāna izlasīšanas vēl ilgi paliek iespaids, ka visi šā teksta iedzīvotāji galu galā dodas kādā misijā.

— Sadzīvot, iedzīvoties un līdzpārdzīvot

07/12/2021 — Ilze Jansone —
Lasītājs nesaudzīgi tiek iemests tekstā, kurā mazs zēns kļūst par valodu savai mātei, par filtru starp apkaroto un karotāju pieredzēm.

— Hibrīdromāns

11/08/2021 — Ilze Jansone —
“Grosvaldi” laikam gan ir unikālas formas romāns latviešu literatūras vēsturē – hibrīds, kurā avotu citāti miksēti ar autores tekstu, veikli atdarinot gan tālaika izteiksmes veidu, gan dokumentālo varoņu pasaules uzskatu un skatpunktus.

— Ir labi pamēģināt rakstīt citādi

07/06/2021 — Ilze Jansone —
Ja tu brauc vienās un tais pašās sliedēs, tas nozīmē – vai nu tu nemāki pateikt savu domu līdz galam, vai arī baidies pamēģināt izkāpt ārā.

— Kode lidinās no uzvalka uz džemperi un atpakaļ

04/05/2021 — Ilze Jansone —
Kad esi aizšķīris šo kopumā skumjo, lai arī neapšaubāmi brīnišķīgo grāmatu, galvā kā tāda sena kinolente vēl ilgi dūc tās bagātīgie iespaidi.

— Un kāpēc ne? Var arī tā

13/04/2021 — Ilze Jansone —
No vienas puses, gribas gari novilkt “Kaut kāda taisnība tur ir”, no otras – nedaudz satraucoša ir apziņa, ka kāds cits varētu iekliegties: “Beidzot kāds pasaka visu, kā ir!”

— Flagelanti

01/04/2021 — Ilze Jansone —
“Vai nav mazliet savādi, ka visi mūsu draugi, mani kolēģi, tavi kolēģi, mani kaimiņi un tuvākie, visi ir pārņemti ar pēcnāves dzīvi?”

— Nebūs tā, kā esi iedomājies

09/12/2020 — Ilze Jansone —
„Salabot dzīvos” ir vēstījums par kārtējo izaicinājumu, kuru mums piespēlējis 20. gadsimts, – izaicinājumu mainīt izpratni par to, kas ir nāve.

— Mīli savu tuvāko jeb Ko darīsim ar neērtajiem vārdiem literatūrā?

04/12/2020 — Ilze Jansone —
Savukārt „nedrīkst lietot, tāpēc ka nedrīkst” varētu iedarboties labākajā gadījumā uz suni, bet diez vai uz jebkuru dzīvu cilvēku.

— Pieaugšanas kontūras un laiks

08/09/2020 — Ilze Jansone —
Un varbūt, atgriežoties zaudētajā paradīzē, tās veidolu piepeši var sagraut nejaušība.

— Sānceļš

15/04/2020 — Ilze Jansone —
Ar šķietami vienkāršas, psiholoģiskas ģimenes drāmas palīdzību viņa paver lasītāja skatienam to, ko ne katrs no mums ir gatavs un vēlas ieraudzīt, taču bez kā pamanīšanas mūsu pasaule pavisam noteikti būtu daudz, daudz plakanāka, tukšāka un bezjēdzīgāka.

— Daudzdabis pianīns

22/01/2020 — Ilze Jansone —
Tas ir asredzīgs realitātes atainojums bez sevišķa izskaistinājuma, bet arī bez audzinošas morāles.

— 2019. gada lasītās un nelasītās prozas septiņnieks

08/01/2020 — Ilze Jansone —
Literatūrā iezīmējas arī tas, ko gribētos dēvēt par ikdienas dokumentālismu.

— Neaizmirst

27/11/2019 — Ilze Jansone —
Zināšanas ir jābaro ar izpratni un empātiju, un tieši šīs fundamentālās bagātības piedāvā Levi „Atelpa”.

— No kalniem, no jūras, no tālienes

11/09/2019 — Ilze Jansone —
Pagātne un nākotne romānā iet rokrokā un palīdz izgaismoties tām cilvēka dzīves struktūrām, kas nereti tiek izmantotas politiskos saukļos vai tukšos lozungos, taču vienlaikus piešķir cilvēka dzīvei īstumu, ieliek tās pamatus.

— Skats uz nāvi no putna lidojuma

30/04/2019 — Ilze Jansone —
Tils vienlaikus ir un nav 21. gadsimta romāns – tajā jaušas pārlaicīga vēsture, skats no putna lidojuma uz dzīvību un nāvi un atgādinājums, ka ikviena vēsture sastāv no atsevišķa cilvēka stāsta.

— „Okeāns bija izmetis laukā kādu manis drazu, nepilnīgu un šķidru pamatveidu, ēnu, kas varēja pārtapt visā”*

01/03/2018 — Ilze Jansone —
Zeibots ir viltīgs un vieds rakstnieks, kas lieliski saprot, ka cilvēkam ir bail gan no nāves, gan no sevis paša un savas vēstures.

— Vieglā Bībele ar autora komentāru

29/11/2017 — Ilze Jansone —
Romāns rosina dalīties atmiņās un tādējādi reflektēt deviņdesmito notikumus mūsdienu kontekstā, līdz ar to var uzskatīt, ka visnotaļ attaisno kaut kādu lasīšanas mērķi.

— Atšifrēt Jēzus kodu

29/09/2017 — Ilze Jansone —
Galu galā šajā remdenajā pasaulē, kurā gan valda labvēlība, bet ne pārāk daudz vietas atvēlēts mīlestībai, nav vietas ne īstai ironijai, nedz arī nozīmīgiem jautājumiem.

— Dieva klātneesamība jaunākajā latviešu prozā jeb pārdomas par latviešu ateoloģiju

01/08/2017 — Ilze Jansone —
Dievs ir saglabājies vienīgi atmiņā, un pasaule ir vai nu kļuvusi cilvēkam nepiemērota, iegrūžot viņu totālā vientulībā, vai arī tajā triumfē ļaunums, kas izslēdz Dieva iespējamību.

— Stāsts par Ignāciju, kurš nokavēja

27/07/2017 — Ilze Jansone —
Traktiera saimniece bija prastāka par zirga deķi, tāpēc vienradzis piepešā labvēlībā nolēma piezemēties no sava domu lidojuma augstumiem. Ko gan galu galā var gribēt no ribas.

— Nenormālā Norma

16/05/2017 — Ilze Jansone —
Autore parāda, kā vīriešu vadītā biznesa mašīna sievietes priekšmetisko, padarot vienkārši par slaucamām govīm – neatkarīgi no tā, vai runa ir par pieaudzējamo matu tirdzniecību vai surogātmāšu fabrikām.

— Viegli par laikmeta izjūtu

13/03/2017 — Ilze Jansone —
„Istabas" autori interesē tas mazais, subjektīvais, konkrētais, traģikomiskais un individuālais, kas tolaik notika ar cilvēkiem – romānā astoņiem pilnīgi atšķirīgiem tipāžiem –, kurus pret viņu gribu apvienojis tāds padomjlaika fenomens kā komunālais dzīvoklis.

— Kontrolšāviens

07/02/2017 — Ilze Jansone —
Diemžēl tieši tajā vietā, kurā no Atvudas gaidi viņai vien raksturīgo antiutopisko piesitienu un negaidītu, spēcīgu atvēzienu, tēli šķiet pazaudējamies paši sevī.

— Kādreiz pāries. Cikos?

20/12/2016 — Ilze Jansone —
Vilku suns atradīs sev jaunas mājas, jo tāda ir pārējās pasaules, Kaspara Hauzera un ziemeļnieka daba. Allaž atradīs sev jaunas mājas, jo, ziniet, ko – īstenībā jau nepāries. Nekad.

— Atsvešinātības vijumi

10/10/2016 — Ilze Jansone —
Valoda Dacei Vīgantei ir izstrādāta, viegli uztverama un dabiska, vēsturiskās detaļas un atsauces – pārdomātas, tekstu ar tām nepārblīvējot un tikai dažos gadījumos nespējot izvairīties no blāvas banalitātes.

— Rīgas apokalipse

21/07/2016 — Ilze Jansone —
Retā iespēja bez rūgtuma pasmaidīt par nelielo korporāciju, kura sevi mīļuprāt uzskata par laika, vēstures un reliģiju pavēlnieci un noteicēju, lai arī faktiski ir vienkārši aizrāvusies pati ar savām pasakām, ‒ proti, par cilvēci.

— „Atmiņas tevi vērš par cilvēku”

04/04/2016 — Ilze Jansone —
Vai mēs vispār vēl esam spējīgi meklēt būtisko paši savā atmiņā, vai, aizrāvušies ar dzīves spožajām zvīņām, tomēr pārskrienam tai pāri kā tādai purva laipai, baidoties rāvainajā ūdenī ieraudzīt savu atspulgu?

— „Vai dusmīga un nelaimīga?” Stereotipi un aizspriedumi par feminismu Latvijā

19/02/2016 — Ilze Jansone —
Šobrīd par feminismu uzskata domāšanas sistēmu un metodi, kas reflektē par sociālo dzīvi, filozofiju, ētiku, reliģiju u. c. fenomeniem nolūkā labot nevienlīdzīgos uzstādījumus, kas parādās šajās jomās. Tomēr, lai kāda definīcija arī tiktu izmantota, vienmēr būs neatbilstības.

— Stāsti par stāstiem bez dvēseles

02/02/2016 — Ilze Jansone —
Tāpat kā tēli vai sižeta pavērsieni, kas paliek prātā arī pēc grāmatas aizvēršanas, arī pārsteigums atrodams vien dažos stāstos.

— Nebēdnīgā krabīša augšāmcelšanās

13/11/2015 — Ilze Jansone —
Nebēdnīgais krabītis nule bija sācis atkust pa īstam, visa viņa būtība bija diezgan mitra, un, protams, mākslīgā lāčāda ķērās pie viņa kājiņām, nepatīkami braucīja vēderu, likdama viņam justies kā slazdā nokļuvušam.

— Vienos vārtos

27/07/2015 — Ilze Jansone —
"Citādība. Iecietība. Līdztiesība" ir eklektisks rakstu krājums, kuru veido dažādu autoru iepriekš publicēti raksti. Katrs raksts pats par sevi sniedz noteiktu perspektīvu, taču, krājumu aizverot, kopuma iespaids neveidojas.

— Vienīgais

24/02/2015 — Ilze Jansone —
Naktī Arnis nespēj iemigt, ir pārāk kluss. Viņš ceļas, iet pagalmā ievilkt kādu dūmu un mirkli kā apburts skatās uz debesīm, kurās mainās zilie, pelēkie un melnie toņi.

— Brīvība cauri laikiem

10/12/2014 — Ilze Jansone —
Laiks ir relatīvs tiktāl, cik saistītas ir pagātne ar nākotni; īsā saitiņa, „tagad”, ko dēvējam par tagadni, ir vieta, kur sastopas bijušais ar to, kas vēl gaidāms.

— Sievietes izglābs pasauli

22/05/2014 — Ilze Jansone —
Pēc sižeta uzbūves Santa Biblia atsauc atmiņā road trip movie, jo lielāko daļu sižeta varoņi soļo cauri divpadsmit stacijām kā Dantes deviņiem elles lokiem. Katrai stacijai piešķirts īpašs nosaukums, kas to raksturo, nosakot gan turieniešu portretus, gan pārdzīvojumus un notikumus, kas ietekmē varoņu turpmāko ceļu.

Ilze Jansone — visi autora ieraksti